0

 28  5

Cienīsim visus darba darītājus !

Droši vien teju katram no mums bērnībā ir nācies dzirdēt no saviem vecākiem šādus izteicienus: “Bērniņ, ja tu nemācīsies, tad, izaudzis liels, būsi spiests strādāt par sētnieku, apkopēju, slaucēju, santehniķi…u.c. tamlīdzīgos darbos”. Tādejādi mazajam cilvēkam jau no dzīves pirmsākumiem tiek iepotēts, ka pildīt kādu no augstāk minētajiem amatiem ir briesmīgs kauns un negods, ka tad jau gandrīz labāk mirt vai sēdēt uz trotuāra ar cepuri rokās. Protams, katram vecākam gribētos, lai viņa bērns kļūtu par ievērojamu cilvēku, ar to parasti saprotot jurista, baņķiera, uzņēmēja, ārsta, sliktākā gadījumā kaut vai pedagoga specialitāti. Tomēr jebkuram no minētajiem ļaudīm var pienākt brīdis, kad mājā aizsērē kanalizācija, un tad bez daudzkārt anekdotēs apsmietā santehniķa pakalpojumiem nu nekādi vairs neiztikt. Tāpat arī ielas ir kādam jāslauka, atkritumi regulāri jāizved…utt., pretējā gadījumā cilvēku mitekļi vairs neatšķirsies no cūku kūtīm – un arī tās, starp citu, kārtīgi saimnieki laiku pa laikam iztīra. Tad nu rodas jautājums – kas to darīs, ja mēs, letiņi, visi būsim kļuvuši tik izlepuši, ka nevēlēsimies ar šādām lietām nodarboties? Atbilde skaidra – to nāksies darīt ievestajiem viesstrādniekiem. Spilgts šādas attieksmes piemērs ir mūsdienu Vācija. Kad, atkopusies no 2. pasaules karā cirstajām smagajām brūcēm, vācu tauta atkal sāka dzīvot daudz maz turīgi, t.s. vienkāršos darbus vairs neviens īpaši strādāt negribēja. Un šīs valsts varturi, tā vietā, lai veiktu tautā izskaidrošanas procesu un, protams, pie viena arī uzlabotu strādnieku darba apstākļus, paceltu algas, izvēlējās, viņuprāt, toreiz pareizāko un vienkāršāko ceļu – ieveda valstī viesstrādniekus no Turcijas. Un vācu kungi sākumā bija apmierināti – re, mēs, augstākā rase (vācieši), strādājam tīrus darbus, bet viņi, zemākā rase (turki) – netīrus! Diemžēl, turku viesstrādnieku skaits strauji pieauga, daudzi no viņiem apmetās Vācijā uz pastāvīgu dzīvi, līdz ar to pieauga arī bezdarbs vācu iedzīvotāju vidū. Un nu daudzi vācieši jau būtu ar mieru arī paši strādāt tos smirdīgos darbus, bet nevar vairs – visas darba vietas ir aizņēmuši turki! (Protams, nedrīkst aizmirst arī to ļaunumu, ko iebraucēji nodara jebkurai valstij nacionālā aspektā – tas vispār ir atsevišķa raksta jautājums.)
Šis, tātad, ir uzskatāms par tipisku negatīvu piemēru, taču pasaulē ir sastopami arī pilnīgi pretēji gadījumi. Daudzi tūristi, atgriežoties no Izraēlas, mēdz stāstīt, ka visvairāk viņus šai valstī ir šokējis redzētais, kā žīds pilda ne vien banķiera, tirgotāja, ārsta un advokāta (žīdu tautas pārstāvju gadsimtu gaitā piekopto tradicionālo profesiju), bet arī sētnieka un asenizatora pienākumus. “Mēs izbraukājām visu Eiropu un tur nevienu žīdu neredzējām strādājam netīros darbus, bet šeit…!”. Jā, tā tas tiešām arī ir – žīdi savā Dzimtenē strādā visādus darbus, un, ne jau tādēļ, ka nespētu noalgot kādu palestīnieti vai arābu, kas to par niecīgu samaksu izdarītu viņu vietā. Pārņemt Vācijas piemēru Izraēlā būtu vieglāk par vieglu, jo naudas žīdiem noteikti ir vairāk kā vāciešiem, turpretī arābi (naftas karaļus, dabiski, neskaitot) ir vēl mazprasīgāki pret darba devējiem kā turki. Taču žīdu tauta labi saprot, ar ko šāda prakse draudētu viņu valstij un tautai – sākumā viesstrādnieki atņemtu viņiem darba vietas, bet vēlāk arī viņus pašus izspiestu laukā no senču Dzimtenes. Un tādēļ viņi paši, lai arī nereti visai skābu ģīmi, strādā arī netīros un ne pārāk labi apmaksātos darbus, jo saprot – kādam tas tik un tā ir jādara. Ja nedarīsi to pats, tavā vietā to darīs sveštautietis-ārzemnieks.
Pats par sevi saprotams, ka mūsu tautai šai lietā jāņem piemērs no žīdiem, nevis vāciešiem. Nacionālā situācija mūsu valstī ir tik traģiska, ka vēl papildus sveštautiešu ieplūšana Latvijā mūsu tautu neizbēgami iznīcinās. To, es ceru, katrs savu tautu mīlošs Latvietis saprot. Tai pat laikā statistika liecina, ka Latvija esot jau 2. vietā pasaulē (! - A.G.), rēķinot studentu procentuālo skaitu uz visiem iedzīvotājiem. Ja tā turpināsies, pēc 10 gadiem teju katram otrajam latvietim būs augstākā izglītība. No vienas puses, it kā jau vajadzētu priecāties par tautiešu tieksmi iegūt zināšanas, bet, no otras puses, mani sāk mākt bažas – ko darīs visi šie augsti izglītotie cilvēki, jo tik daudz juristu, ekonomistu, psihologu, pedagogu, drīzumā arī mediķu, cik patlaban tiek saražots augstskolās, kuru skaits, starp citu, salīdzinot ar padomju laikiem, ir pieaudzis desmitkārtīgi, mūsu valstij vienkārši nevajadzēs? Tad viņiem atliks divas iespējas – strādāt melnos darbus (ko pēc daudzu pārgudru latvietīšu domām, esot kauns darīt), vai arī braukt meklēt laimi ārzemēs! Un, ja vairums absolventu izvēlēsies otro variantu, tad viesstrādnieku ieplūšana Latvijā, un līdz ar to arī Latvju tautas iznīcība, kļūs neizbēgama! Tādēļ mums pēdējais laiks ir mainīt attieksmi pret raksta sākumā minēto vienkāršo profesiju pārstāvjiem! Mums jāciena katrs Latvietis, kurš godīgi strādā savā profesijā, vai tas būtu akadēmiķis, vai sētnieks. Starp citu, pēdējā darbs nereti mēdz būt vēl nepieciešamāks, nekā pirmā. Un kārtīgs atslēdznieks-automehāniķis pelna ne mazāku cieņu kā asociētais profesors – augstskolas pasniedzējs! Visbeidzot, atcerēsimies mūsu tautas dziesmas vārdus:

Man pieder Tēvu zeme
Ar visām atmatām
Man pašam kungam būt,
Man pašam – ARĀJAM

Būsim tad nu arī kārtīgi savas zemes Arāji un Kalēji, negaidot, ka mūsu darbu kāds cits izdarīs!
CĪŅAI SVEIKS !!!
21.09.2005. Aivars Gedroics

Komentāri 0

0/2000