1945.gadā, kad karš jau tuvojās beigām, daudzi latviešu leģionāri ‘’paņēma vagu’’ un labprātīgi padevās angļu gūstā. Viņi naivi cerēja, ka tie sapratīs, ka viņi cīnījās pret Latvijas ienaidniekiem. Nesaprata.
Pēc II Pasaules kara vairāk kā 25 tūkstošu latviešu leģionāru kļuva par karagūstekņiem un lielākā daļa bija britu armijas rokās. Šis nebūs stāsts par viņu sūro likteni, bet gan par ticību Latvijas nākotnei.
Kad tika meklētas piemērotas vietas karagūstekņu nometņu izveidošanai, viena no izvēlēm bija Zedelgema – neliela beļģu pilsētiņa, kurā atradās slēgta teritorija, kuru beļģu armija I Pasaules kara laikā izveidoja kā armijas arsenāla krātuvi. Vajadzēja vien uz ātru roku uzbūvēt koka barakas un nometne gatava. Šeit, sākot ar 1945.gada septembri, sāka pārvietot karagūstekņus.
Šeit nonāca arī ap 12 tūkstošiem latviešu. Viņi pilsētiņas vārdu ātri vien latviskoja uz Cēdelgema. Lai arī viņiem tika teikts, ka nometne būs ar kazarmu režīmu, bet bez dzeloņstieplēm, patiesība izrādījās citāda. Bija gan divrindu dzeloņstiepļu žogs, gan sargi ar suņiem, gan torņi ar ložmetējiem.
Steigā celtajās barakās dzīves apstākļi bija smagi. Lai neiegrimtu bezcerībā bija jāmeklē kāda nodarbe. Leģionāri paši dibināja pulciņus, kuros apvienojās dažādu amatu pratēji. Nobināja kori un pat teātri, ar visai zīmīgu nosaukumu ‘’Runcis sprostā’’.
Tuvojās Latvijas dzimšanas diena un otrā nodalījuma 116.barakas iemītniekiem radās doma savas teritorijas stūros maketā izveidot kādu raksturīgu vietu no katra novada,bet vidū Brīvības pieminekli. Viņi griezās pie nometnes komandanta ar lūgumu pieškirt materiālus ieceres realizēšanai, bet saņēma atbildi ‘’celiet vien savu pieminekli no šā un tā’’. Idejas autors, seržants Jānis Juškevics, atrada domubiedrus un sāka meklēt no kā veidot savu pieminekli. Un atrada. Sajaucot atutošanas pulveri, margarīnu, mālus un vēl dažas sastāvdaļas izdevās radīt plastisku mīklu no kā tēlnieks Ēriks Šitcs spēja atveidot Brīvības pieminekļa tēlus. Tas gan nebija tik augsts kā oriģināls, bet ne jau tas šajā gadījumā bija galvenais.
‘’Tālu, tālu Flandrijas purvā pie Ziemeļjūras gar Brīvības pieminekli plecu pie pleca parādē iet gūstekņu divīzija. Vācu frenčos un angļu biksēs. Cauriem apaviem, nodilušiem apaviem. Apzīmogoti lieliem, melniem ielāpiem. Bet piemineklis ir mazs. Pat ne cilvēka augstumā. Gūstekņu rindas piestājas, brīdi klusēdamas noliec galvu un aiziet talumā...’’ - tā Latvijas dzimšanas dienas atceri 1945.gada 18.novembrī Zedelgemā savā atmiņu romānā ‘’Kaliet sirdis akmenī’’ apraksta Dzintars Kiršteins.
Angļiem piemineklis iepatīkas un decembrī tas tiek pārvietots pie nometnes galvenajiem vārtiem, kur to var apskatīt arī nometni apmeklējošās personas. Pārvietojot gan piemineklis tiek nedaudz bojāts, bet šoreiz atrodas izejmateriāli tā salabošanai.
1946.gada janvārī piemineklis tiek nodots Briseles Kara muzejam. Bet šķiet, ka līdz muzejam tas arī netika nogādāts.
2018.gada 23.septembrī, Zedelgemas Brīvības laukumā, pavisam netālu no kādreizējās karagūstekņu nometnes, tika atklāts piemineklis ‘’Latvijas stāvstrops’’. Vienīgais piemineklis ārpus Latvijas latviešu leģionāru piemiņai.
vietējie vēl joprojām atceras ... es neesmu pārliecināts vai tā ir tā pati vieta, bet LR1 bija raidījums par to ..... tur ari bija dziesmu svētki.
Beļģija man liekas
Klau, ja vari, tad uztaisi rakstu par 15 Waffen SS Latviešu Grenadieru divīziju, kas padevās ASV gūstā. Un no kuriem tika izveidota rota Nirnbergas tribunāla apsardzei ..
