– Kādā līmenī vajadzēja saskaņot šahtas nomu- apgabala, rajona, galvaspilsētā?
– Pjenhaņā, nopietnā līmenī, Komunistu partijas centrālkomitejas 38. pārvaldē.
– Tas ir, vajadzēja braukt uz galvaspilsētu pie augstākajiem ierēdņiem?
– Тāda veida biznesu var atļaut tikai Pjenhaņā. Es tur tikai kukuļiem $2000 iztērēju, bet visu panācu mēneša laikā, tā ka jēga bija.
– Braukt uz Pjenhaņu var brīvi? Lai aizbrauktu no savas pilsētas taču ir vajadzīga atļauja.
– Ja ir nauda, kuru samaksāt par atļauju, tad var. Ja nav naudas- nevar.
– Bet kurš maksāja algu strādniekiem?
– Es arī maksāju. .
– Cik darbinieku bija šahtā?
– 38 cilvēki, ieskaitot tehniķus un inženierus. Es pats viņus izvēlējos un nolīgu. Es maksāju viņiem naudā un produktos: norma pēc kartiņas, pie kuras strādnieki bija pieraduši agrāk, labajos laikos- 700 gramu graudu dienā. Es skatījos cenas tirgū un bez algas vēl maksāju naudas kompensāciju, atbilstošu 700 gramu rīsu cenai. Viņi apmēram 30 000 vonus ($30) mēnesī pie manis saņēma.
– Kad jūs sākat nomāt šahtu, tā strādāja?
– Šahta nestrādāja. Tas ir, tās vispār nebija. Bija veca, pamesta šahta, mēs blakus uzcēlām jaunu. Tur bija zelta krājumi, valsts par viņiem zināja, bet nebija naudas, lai sāktu izstrādi.
– Kam tika pārdots zelts?
–Es slepeni to pārdevu ķīniešu dīleriem par valūtu. Bet valsts no nopelnītā paņema 60%. 38-tajā pārvaldē zināja, cik tur ir iegulu un cik es no tā varu iegūt un noteica summu, kura man ir jāatdod.