Cik ilgi tā saskaņojuma nebūs - tāds ir pirmais jautājums. Cik ilgi pēc nākošajām vēlēšanām? Atbilde uz šo ir atkarīga arī no jums. Otrais jautājums: kas tiks tiem Rīgas domes pieminekļu padomē, kuri, mēraprāt, cieš no "nacionālās pašcieņas trūkuma"?
Tikmēr Diena ir dabūjusi un publicējusi pieminekļu padomes 2007. gada 13. jūnija sēdes protokolu (vai tas ir vienīgais vai pēdējais, nav līdz galam skaidrs). Divi novērojumi ātri pārlasot:
- Staltes kundze (TB/LNNK) un Stefanes kundze (JL), atšķirībā no pirmās "Latvijas Avīzei" stāstītā, balsojumā esot atturējušās nevis balsojušas pret;
- protokols parāda, ka vairums no 12 par balsojušo skaidri apzinās, kāda ir tā uzraksta nozīme, tomēr "profesionāli" balso par "atjaunošanu"
Visfantastiskāko argumentāciju sēdē izmanto arhitekts Jānis Krastiņš, tomēr balso par pieminekļa atjaunošanu "sākotnējā izskatā" (vai šis te RTU profesors, kurš ir iebildis Birkerta kunga Okupācijas muzeja paplašināšanas projektam?) Lasiet un priecājieties, saucas...
Vēl viens citāts no pusgribīgā "padomju atbrīvotāju" drauga, Ojāra Spārīša kunga:
'”Es saprotu, tas teksts ir pretīgs latvieša ausij, bet, lai arī kā mums tas nepatiktu, tas tomēr ir sava laikmeta objektīvās patiesības atspoguļojums. Tas ir piemineklis. Kāpēc tas būtu jāsaglabā ar deformācijām?” bilda Rīgas domes Pieminekļu padomes priekšsēdētājs Ojārs Spārītis. ”Skaidrs, it īpaši šajos krīzes laikos, katru kustību latvieši uztvers saasināti,” piebilda mākslas zinātnieks, neslēpjot, ka apzinās gaidāmo kritiku. Pēc Spārīša domām, ja reiz piemineklim tāds uzraksts ir bijis, bet vandāļu nopostīts, no kultūrvēsturiskā viedokļa nav iemesla likt šķēršļus atjaunošanai.'
Katru reizi, kad man iezogas prātā doma, ka varbūt tomēr vajadzētu pret šādiem "profesionāliem" latviešiem, kas saka vienu, bet balso ko citu, izrādīt vairāk sapratnes un iecietības, es dodos uz Valsts arhīvu lapā atrodamo virtuālo izstādi "Aizvestie. 1941. gada 14. jūnijs", un meklēšanas lapā atrodu kaut kur "tur" palikušos radiņus - vīru, sievu un mazāk kā gadu veco bērniņu. Tad veltīgi mēģinu iedomāties - kā viņiem bija tur svešumā mirt; kurš aizgāja pirmais, kurš palika pēdējais..? Tas nostāda visu savās vietās: nē, nav nekādu sapratni un iecietību pelnījuši "padomju atbrīvotāju" draugi latvieši - gribīgie vai pusgribīgie.
