kazaki razboiņiki - tā tik bij spēle reiz man gandrīz salauza roku un lika ēst zāli, lai izspiestu paroli no manis, bet nekas viņiem tāpat neizdevās...
kazaki razboiņiki - tā tik bij spēle reiz man gandrīz salauza roku un lika ēst zāli, lai izspiestu paroli no manis, bet nekas viņiem tāpat neizdevās...
Kvadrāti / 12 kociņi / Sifak( tā mēs saucām salkas, kad ar bumbiņu vajadzēja trāpīt) / Paslēpes tie bija mīļākie :) tagad būtu interestanti savākt draugus un atkal uzspēlēt kko tādu visi kopā :) parēkt :D +++ SALDETAVAS JAAA TAS ARI BIJ .. ble paldies par atmiņām :))))
Atceros vēl "akmentiņ lec", "aklās vistiņas", "nazīšus", ar krītiņiem spēle kur jāmeklē pa pilsētu pēc bultiņām un "pilsētas".
TUKI TUKI ? nebija tuki luki pats par sevi? bet nujā tiešs trāpījums , bet nu ko gan mūsu bērni spēlēs...
"Čiras", "dirsiņas", "12 puļķīši" paslēpes pa nakti. Un protams kariņi ar speļu ieročiem tas bija super, ka pats vareji iejusties Rembo ādā Fuck yeah normāla aktīva bērnība bija nekā tagad ņergas aug pie monitoriem un gūst iedegumu no tiem Alerģijas, bālums sejā mehh
4b mēs saucām par "Sikret", un mums ļoti patika, jo varēja paķiķināt, kas būs kam vīrs vai sieva:D vēl bija "Vecmāmiņas pantaloni", "Lelles" ,"Roza, berjoza, mak, tabak" vai kaut kā tamlīdzīgi, "Čūska", "Kartupelis", "Policisti un bandīti", "Vampīri", daudzas spēles arī paši izdomājām:D Atceros, ka "Māmiņ, vai drīkst?" spēlējām savādāk - paprasījām, vai drīkst, tad vēl jautājām, cik spļāvienus drīkst, un tad vajadzēja nospļauties tik reizes, cik atļāva un iet līdz turienei:D vinnēja tas, kurš mācēja vistālāk spļaut, un visa iela bija nospļaudīta:D
Kur tad klusie telefoni, vai murašas, nu daži par zombijiem vēl sauc. :D
Mēs bērnībā spēlējām "Zombijus"- visi bēg, bet viens ķer. Ja tevi noķer tad tu pievienojies ķērājam un palīdzi ķert visus citus
Mūsdienās vispār vairs neredzu bērnus ārā.. Kad mēs bijām mazi pie mūsu mājas bij bars ar sīkajiem no pus ielas gandrīz nāca kopā, bet kā izaugām.. vairs nevienu neredzu ārā(ļoti reti kad kāds ir)