Es nenogalinu zirnekļus savā mājā, jo dziļi sirdī es vēl aizvien ceru, ka varu kļūt par Zirnekļcilvēku.
Es nejauši saplēsu savas mīļākās saulesbrilles. negribējās mest laukā, tāpēc salīmēju ar superlīmi. Es par ātru tās uzliku un tās pielīmējās man pie sejas. Es tā nostaigāju gandrīz visu dienu.
Pagājušajā gadā es sāku strādāt par striptīzdejotāju, un es novēroju to, ka vīrieši vecumā no 35-55 nāk uz klubu meklēt sievu. Pat tādi, kas jau ir precēti, meklē aizvietotāju. Un vismaz viena meitene, katru dienu, tiešām katru, tiek bildināta, pat no tādiem vīriešiem, ko redz pirmo reizi mūžā. Tas ir skumji un smieklīgi.
2011. gada vasarā, kādā dienā, kad man beidzās tualetes papīrs, es tā vietā izmantoju netīro veļu. Kopš tā laika es to daru vienmēr. Man liekas, ka tā notīra labāk nekā papīrs un man tas ietaupa naudu, un tas ir draudzīgi videi. Pēc lietošanas es to vienkārši izmazgāju ar ziepēm. Man vairs nav hemoroīdu, no tā ka nevaru ar papīru atkal un atkal visu dabūt tīru. Attā, sajūta, ka pakaļai pielaista uguns!
Man patīk zvanīt nejaušiem numuriem un stāstīt par savu lielo, resno daiktu. Tas mani par pat uzbudina, kad paceļ homofobi čaļi, kas draud mani par to nosist.
Es zvēru, ka tā ir taisnība. Es agrāk lietoju ļoti daudz pretsāpju medikamentus, un viena no blakusparādībām bija aizcietējumi. Reiz bija tik traki, ka es veselas 2 nedēļas nevarēju padirst. Tas bija sāpīgi, es devos uz slimnīcu, viņi nekā nepalīdzēja, bet ieteica labas zāles. Pa ceļam uz mājām es tās nopirku. Es mājās tās iedzēru, tās iedarbojās tik ātri. man vajadzēja uz tualeti. BEIDZOT! Tas bija tik liels...bija sajūta, ka dzemdēju, sāpes bija neiedomājamas, es gandrīz atslēdzos. Atvieglots un laimīgs, es saskāros ar citu problēmu. Tas ir par lielu, tas neaizskalosies. Es paņēmu divus iepirkumu maisus, ieliku vienu otrā un savācu savu sūdu. Tā kā es dzīvoju kalnos, es vienkārši izgāju ārā un aizmetu TO mežā. Viss bija beidzies...bet vai tiešām? Jau pēc vairākiem mēnešiem manas istabas biedrenes sešgadīgais dēls gāja ārā lasīt akmeņus. Viņš tos kolekcionēja un atradumus turēja uz mūsu lieveņa. Viņš man parādīja vienu no akmeņiem, ko ir atradis. Tas bija liels un pelēcīgā krāsā. Tas bija neparasts akmens. Pēc dažām nedēļām akmens stāvēja uz lieveņa pie citiem, es sarunājos ar savu draugu, kam arī patīk kolekcionēt akmeņus. Viņš gribēja zināt, kur sešgadnieks atradis tik interesantu akmeni. Puika pastāstīja, ka tas bijis mežā aiz mājas iepirkuma maisā. Es sapratu, kas tas ir, bet neko neteicu. Tā pēc vairākiem mēs visi atkal sēdējām uz lieveņa un es skatījos uz savu sūdakmeni, kas stāv blakus citiem akmeņiem, un izstāstīju taisnību. Puika bija satriekts, bet tas ir pārāk smieklīgi, lai turētu pie sevis.
10. totāls watafaks. Tur kaut kam smieklīgam vai kaut mazliet interesantam bija jābūt?
