Sena ķīniešu paruna skan – “Ja pietiekami ilgi sēdēsi upes krastā, sagaidīsi, kā garām aizpeld tava ienaidnieka līķis.”
Savukārt dižākais (pēc grāmatu eksemplāru metiena skaita) latviešu rakstnieks Andris Kolbergs ir rakstījis – “Noziedzīgu elementu attiecības ar pārējiem sabiedrība locekļiem tiek analizētas visā pasaulē, jo jebkura veida noziegumi tieši vai netieši bremzē ekonomikas attīstību un tātad ari dzīves līmeņa celšanu. Kriminologu tūkstoši apdrukā papīru kalnus, eksperimentē, izdara aptaujas publicē savus slēdzienus un pārstāv dažādas skolas. Tiek radīti noziedzīgas karjeras modeļi, indivīda atsvešinātības teorijas, pētīta noziedzīgo grupu organizēšanās un lomu sadale tajās, raksta, ka, “tuvojoties ekvatoram, lielāks kļūst noziegumu skaits, bet, tuvojoties poliem, plaukst alkoholisms”. Vieni izskaidrojumu noziedzīgai rīcībai meklē mēness fāzēs un, balstoties uz statistikas datiem, pierāda savu taisnību, citi to meklē sociālā nevienlīdzībā un politiskā nestabilitātē — arī viņiem ir neapgāžami pierādījumi. Lai kurā teorijā cik liels arī nebūtu patiesības grauds, ir jāatzīst, ka noziedznieki ir uzmanības centrā, ko nevar sacīt par viņu pavisam mazajiem brāļiem – tām sabiedrības pabirām, kas līdz īstiem noziedzniekiem ar retiem izņēmumiem nekad neizaug, bet diemžēl par normāliem cilvēkiem — arī ar retiem izņēmumiem — laikam vairs nekļūst. Viņu izdarītās zādzības ir sīkas un atrodas zem tās likumā nefiksētās, bet praksē pastāvošās piecdesmit rubļu līnijas, kad ierosina krimināllietas (līdzīgā amerikāņu līnija — piecdesmit dolāru), jo katras lietas izmeklēšana prasa prāvus līdzekļus. Neviens nav tik bagāts, lai meklētu nokritušu kapeiku aizdedzināta rubļa gaismā.”
No šiem diviem citātiem izriet, ka sīki noziedznieki var dzīvot diezgan zaļi, jo nevienam viņi nav īsti interesanti. Vai tiešām ir jādara kā senajiem ķīniešiem, proti, nekas? Nē – vienas zāles tomēr ir!
Šādas domas man ienāca prātā kādā rītā, kad kaimiņš atkal jau kuro reizi man pārmeta, ka stāvu zem jumtiņa pie kāpņu telpas ieejas un pīpēju. Tā jau neko sliktu par kaimiņu nevaru teikt – normāls kekss, tirgojas internetā etsy platformā, bet tikai šo manu ieradumu, kas nāk līdzi jau no koju laikiem, viņš nesaprot. Un tad man arī ienāca prātā gan augstāk minētā seno ķīniešu paruna, gan Kolberga citāts, kā arī apskaidrība – kā viņu atsēdināt, ja paliks pārāk uzmācīgs!
Lai tiktu līdz tam, mums ir jāatceras par 1967. gadā definēto sešu rokasspiedienu teoriju. Šī teorija nosaka, ka pietiek palūgt palīdzību vienam zināmam cilvēkam, kurš iesaista kādu savu paziņu, tas nākamo un tā sešu cilvēku ķēdītes pēdējais posms jau uzrunā tieši meklēto cilvēku. 1967. gadā tas tika pārbaudīts ar vēstuļu rakstīšanu, mūsdienās šī teorija ir atkārtoti pārbaudīta ar e-pastu rakstīšanu un mobilo telefonu zvaniem. Un tik tiešām – šī teorija strādā – tev vajag sešus cilvēkus, kas savā starpā pakāpeniski viens ar otru sazinās, lai sestais cilvēks beigās nonāktu pie tā cilvēka, kuru tev vajag dabūt. Protams ar plus/mīnus divi pieļaujamo statistiskas kļūdu. Neticat? Ātri viens reāls piemērs.
Tātad, pieņemsim, ka es vēlos dabūt mūsu Valsts prezidenta telefona numuru kādā neatliekami svarīgā, nopietnā un slepenā valsts drošības jautājumā. Es piezvanu savai darbiniecei (pirmais rokasspiediens), viņa piezvana savai māsai (otrais rokasspiediens), māsa piezvana savam vīram, kas strādā prezidenta apsardzē (trešais rokasspiediens), vīrs piezvana savam priekšniekam (ceturtais rokasspiediens), šis priekšnieks piezvana cilvēkam no prezidenta biroja, ar ko viņš parasti kontaktējas, kad runa iet par prezidenta apsardzi (piektais rokasspiediens), un šis cilvēks no prezidenta biroja uzrunā prezidentu (sestais rokasspiediens) un saņem no viņa akceptu nodot savu telefona numuru, kas pēc tam ķēdītes veidā nonāk līdz manīm.
Vai ir jau skaidrs, uz kurieni es tēmēju? Vēl nav? Tad nu otras atriebības mērces receptes sastāvdaļas raksturojums.
Kas ir etsy? Tā ir interneta platforma, caur kuru var pirkt un pārdot visu iespējamo. Etsy unikalitāte, kas lieliski der manam mērķim, ir tāda, ka šī platforma neaizraujas ar dokumentu par šo pirkšanu-pārdošanu noformēšanu (kā jau amerikāņi). Es te nerunāju par viņu ģenerētajiem “orderiem”, kas nav dokumenti, bet papīrs, kas der vienīgi praktiskai izmantošanai sirsniņbūdiņā. Es runāju par normāliem grāmatvedības vai PVN rēķiniem, kurus neviens nav redzējis (lai gan esmu dzirdējis runas, ka tādus var dabūt, ja labi grib). Tāpat etsy mīl savus šos dupšpapīrus noformēt pretēji līgumā ar viņiem noteiktajam (tā kā neviens nelasa par ko parakstās, uzklikšķinot, ka piekrīt etsy platformas lietošanas noteikumiem, tad arī par šo nav vērts dziļāk rakstīt). Tā visa rezultātā par pirkšanu-pārdošanu netiek noformēti attaisnojuma dokumenti, un cilvēki, kas pārdod savas mantas, nezina, kas ir viņu pircēji, nav jau dokumentu, no kuriem to varētu izsecināt (pa pēdējiem pieciem gadiem esmu redzējis tikai divus cilvēkus no simtiem, kas ir noformējuši derīgus darījuma attaisnojuma dokumentus).
Bet mums tepat blakus ir divas kaimiņvalstis, kurās ir pilns ar starptautiski sankcionētām fiziskām un juridiskām personām, ar kurām ir aizliegts veikt darījumus, bet, ja tie tomēr tiek veikti, tad tas var novest mazākais līdz bodītes aizklapēšanai, lielākais līdz dzīves vērošanai caur rūtotu lodziņu. Un kā jums liekas – kas tiks tiesā atzīts par preču pārdevēju šādām sankcionētām personām dēļ attaisnojuma dokumentu neesamības – Latvijas cilvēciņš – pārdevējs – vai etsy platforma, kuru tiesā pārstāvēs advokātu bars, kuru vienu mēneša algu Latvijas cilvēciņš nenopelnīs visa mūža garumā? Lieks jautājums!
Tagad gan visu saprotat, vai ne?
Tātad, ja mani kaimiņš reiz tiešām izvedīs no pacietības ar saviem aizrādījumiem par pīpēšanu, tad mans atriebības plāns būs tāds, ka, izmantojot sešu rokasspiedienu teoriju, panākšu, lai viņa etsy platformās tirgotās mantas nopērk kāda sankcionētā persona mūsu kaimiņvalstīs. Tā nu ir sagadījies, ka šim mērķim der abas, jo esmu ļoti sabiedrisks cilvēks ar plašu paziņu loku, kuri arī ir tikpat sabiedriski.
Piemērs ar Baltkrieviju.
Es piezvanu savam draugam (pirmais rokasspiediens), viņš piezvana savai sievai (otrais rokasspiediens), viņa piezvana savai darba kolēģei (trešais rokasspiediens), šī darba kolēģe piezvana savai māsīcai Minskā, no kuras dzīvokļa paveras šī raksta titulbilde (ceturtais rokasspiediens), Minskas māsīca aiziet pie sava iecirkņa milicijas učastkovija (piektais rokasspiediens), no kura saņem kontaktinformāciju un adresi kādam Baltkrievijas Iekšlietu ministrijas speciālo uzdevumu vienības darbiniekam, pret kuru ir noteiktas sankcijas par vardarbīgu mītiņu izkliedēšanu (sestais rokasspiediens). Tālākais jau ir tehnika – es sazinos ar šo darbinieku, pierunāju viņu nopirkt kaut ko no mana kaimiņa un pēc notikušā darījuma informēju FID.
Piemērs ar Krieviju.
Es piezvanu citam savam draugam (pirmais rokasspiediens), viņš piezvana saviem piektās pakāpes radiniekiem Krimā – pensionāriem, kas tur dzīvo vēl joprojām (otrais rokasspiediens), šie pensionāri aiziet pie civilās administrācijas pārstāvja (trešais rokasspiediens), tas sazinās ar savu priekšnieku (ceturtais rokasspiediens), kas saved kopā ar okupācijas varas militārās administrācijās pārstāvi (piektais rokasspiediens), no kura pensionāri saņem kāda armijas, BARS vai privātās militārās kompānijas darbinieka kontaktinformāciju un adresi (sestais rokasspiediens). Tālākais jau atkal ir tehnika – tāpat kā ar Baltkrieviju.
Es nezinu, vai kaimiņš šo rakstu izlasīs un, ja izlasīs, tad vai atpazīs sevi. Godīgi sakot, nedaudzu uz to ceru. Jo galu galā – es tak ar savu pīpēšanu viņu netraucēju, bet kas var būt skaistāks, kā agrā vasaras rītā pie padīša, pīpējot vērot kā mostas pilsēta. Vai arī tumšā ziemas rītā, pīpējot vērot kā klusām krīt baltas jo baltas sniegpārsliņas. Par to, ja līst lietus, vispār nav ko runāt – tādā laikā pat suni nedzīsi ārpus kāpņu telpas jumtiņa nojumes.
P.S. Abas šajā rakstā minētās Latvijas kaimiņvalstis, kā arī visas personas (ieskaitot Valsts prezidentu un mani) ir izdomātas. Gadījumā, ja šādas valstis un personas tiešām pastāv, tā ir absolūti neticama sakritība.
