Asins laiku laikos bijušanas dzīvības simbols, jo bez tām mūsu organisms iet bojā.
Asinis - dzīvības eleksīrs6
Tās apgādā šūnas ar skābekli un barības vielām, kā arī aizvada vielmaiņas galaproduktus. Asinis palīdz cīnīties pret dažādām infekcijām un uzturēt nemainīgu ķermeņa temperatūru. Spēcīga asiņošana ir bīstama dzīvībai, un donoru asinis kļuvušas tik pieprasītas, zinātnieki intensīvi strādā, lai radītu mākslīgās asinis. Tomēr medicīnā tās iespējams izmantot arī citādi, jo asinis satur vērtīgas vielas un cilmes šūnas, ko var lietot diabēta vai muguras smadzeņu bojājumu ārstēšanā,
Asinīm ir daudz sastāvdaļas – ja asiņu paraugu centrifūgē, tas sadalās trīs slāņos. Augšējais slānis ir plazma, kas veido 54% asiņu, Plazma sastāv no 90% ūdens un daudzām citām vielām, piemēram, barības vielām, vairāku viedu olbaltumvielām joniem un antivielām. Vidējā slānī atrodas leikocīti un trombocīti, kas kopā veido vienu procentu asiņu. Leikocītiem ir svarīga loma imunitātes nodrošināšanā, savukārt trombocīti piedalās asinrites procesā. Pašā apakšējā slānī eritrocīti (45 procentu asiņu tilpuma), kas plaušās uzņem skābekli un iznēsā to par ķermeni.
Kad pārplīšt asinsvads, proteīns fibrīns veido pavedienu tīklu, kas kopā ar trombocītiem pasargā no noasiņošanas. Bojājumus aizlāpa ar pavedienu. Asinīm piemīt unikāla spēja sarecēt pēc asinsvada bojājuma. Process aptver dažādu bioķīmisko reakciju kaskādi, kurā iesaitīti 13 asinsrecēšanas faktori, pieci regulējošie proteīni, kas gādā par to, lai neveidotos trombi, un citas vielas.
Asinsvadam pārplīstot, audi nonāk saskarē ar asinsķermenīšiem – trombocītiem, kas aktivizējas un izdala dažādas vielas. Notiek saržģīta mijiedarība, kurā trombocīti maina formu, salīpot un daļēji noslēdzot asinsvada plīsumu. Vienlaikus asinrecēšanas faktoi nonāk saskarē ar bojātiem audiem, leikot veidoties proteīna fibrīna šķiedru tīklam, kas nostiprina trombocītu veidoto trombu un aizlāpa asinsvadu. Ķļūmes šajā procesā var izraisīt noasiņošanu vai asinsvadu nosprostošanos.
Asinis nodrošina imunitāti – asinīm ir nozmīga loma, aizsargājot mūs pret kaitīgiem mikroorganismiem, vēža šūnām, ar vīrusiem inficētām šūnā,, parazītiem un indīgām vielām. Šim nolūkam imūnsistēma izmanto dažādus paņēmienus. Viens no tiem ir ķīmiskie ieroči – gan plaša iedarības spektra vielas, kas kavē slimību ierosinātāju attīstību, gan ativielas, kas neitralizē konkrētus pretiniekus. Tāpat svešiniekus identificē un tiem uzbrūk īpašas imūnsistēmas šūnas.