9 reizes, kad galvenajiem varoņiem gribējās kliegt: «Tas nav tā, kā izskatās!»3

1. Pirms došanās uz universitāti aizbraucu pie vecmāmiņas. Viņai vienmēr bija iepirktas nelielas paciņas ar šokolādītēm, ko viņa deva līdzi ciemiņiem. Kad jau kāpu mašīnā, vienu paciņu viņa iedeva man. Ātrumā iebāzu to bikšu aizmugures kabatā. Bija vasaras beigas, diezgan karsta diena. Apstājos pie sarkanās gaismas un sapratu, ka laikam šokolāde kabatā nav laba doma šādos laikapstākļos. Pasniedzos ar roku bikšu aizmugurējā kabatā un sapratu, ka ne tikai šokolādde ir izkususi, bet arī paciņa ir saplīsusi. Meitenei blakus mašīnā sejā bija redzama neviltota šausmu izteiksme, kad viņa ieraudzīja manu tīro roku pasniedzamies bikšu dibengalā un pēc tam šo pašu roku paceļamies no dibena ar brūnu lipīgu masu uz tās. Bija tā vērts.

2. Strādāju lielā uzņēmumā. Lielais priekšnieks tīrīja brilles ar papīra salveti, jo nekā cita nebja pa rokai. Man kabatā vienmēr ir mikrošķiedras lupatiņa brillēm, jo pats nēsāju brilles ikdienā. Tad nu pasniedzos kabatā un devu lupatiņu priekšniekam. Viņš paskatījās uz mani un atbildēja: ‘’Huh?’’ Lieta tāda, ka tolaik mans dēls mācījās iet uz podiņa, tāpēc man līdzi vienmēr bija rezerves drēbītes viņam, ja nu sanāk šmuce. Rezultātā es bosam pasniedzu nevis briļļu tīrīšanas lupatiņu, bet pirātu apakšbikses puisīšu S izmērā. Mana pirmā reakcija bija: ‘’Tās nav manas!’’

3. Paliku pa nakti pie savas meitenes. Bijām gultā, vienīgā gaisma nāca no galda lampiņas viņas gultas pusē. Esmu jutīgs pret gaismu, un viena mana acs slikti reaģē uz pārāk spožām lampām, neļaujot fokusēt skatienu. Tad nu paziņoju draudzenei tā: ‘’Vai tu varētu izslēgt gaismu? Uz tevi ir grūti skatīties!’’ Pat nezinu, kurš pēc šī teikuma pateikšanas skaļi izskatījās vairāk šokēts.

4. Kad man bija apmēram 25 gadi, biju peldēšanas treneris vidusskolas meitenēm. Lai varētu meitenes apmācīt labāk, dažreiz pats gāju baseinā un rādīju, kā pareizi kustināt ķermeni peldēšanas laikā. Biju lielveikalā un divreiz biju mēģinājis pasveicināt vienu savu skolnieci (kura tobrīd gāja kopā ar saviem vecākiem), bet viņa nereaģēja. Pēc brīža viņa attapās un skaļi iesaucās: ‘’Ā, labdien! Nemaz nepazinu tevi ar drēbēm mugurā!’’

5. Dzīvokļa biedrs nebija mājās, un es pamanījos aizdambēt tualeti. Atdambētājs nepalīdzēja, saplīsa caurule, dzīvoklis lēnām piepildījās ar brūnas krāsas ūdeni. Biju basām kājām un, mēģinot izbēgt no netīrā ūdens, paslīdēju un atsitu galvu pret durvīm. Durvis bija lētas, principā no kartona, tāpēc ar galvu izsitu tajās caurumu un pat salauzu slēdzeni, liekot duvīm atvērties. Šajā brīdī atgriezās mans dzīvokļa biedrs, ieraugot mani ar sasistu pieri, milzīgu caurumu durvīs, applūdušu tualeti. Mana reakcija: ‘’Man šeit laikam ir neliela problēmiņa.’’

6. Bērnībā mamma dažreiz mani ņēma līdzi uz darbu. Viņa strādāja nelielā veikaliņā. Viņa ļāva man zīmēt un ‘’mākslas darbus’’ dāvināt klientiem. Man tolaik bija 3-4 gadi. Biju dzirdējis par to, ka ir svarīgi piezvanīt 911, ja notikusi nelaime, tāpēc manas bērna smadzenes izdomāja, ka šo informāciju vajag iekļaut manos zīmējumos. Tad nu vairākiem klientiem todien izdalīju papīra lapas ar uzrakstu ‘’Piezvani 911!’’. Cilvēki padomāja, ka esmu nolaupīts, un piezvanīja policijai. Mammai pēc tam vajadzēja ilgi un dikti skaidrot policijai, ka noticis pārpratums.

7. Man bija 16 gadi, vecāki tikko bija izgājuši pa durvīm, lai dotos uz kaut kādu pasākumu. Man bija uzdots izmazgāt veļu. Tiklīdz viņi aizgāja prom, steidzos uz veļasmašīnu salikt tur drēbes. Tad pamanīju, ka man uz krekla ir pleķis, tāpēc novilku arī to. Vēl bija palikusi vieta, tāpēc novilku arī pārējās drēbes, kas man bija mugurā, un ieliku tās mazgāties. Tātad stāvu pilnīgi kails un nospiežu START pogu veļasmašīnai. Ātri steidzos uz augšstāvu pēc jaunām drēbēm, kad… pa durvīm ienāk mans tētis, kurš bija aizmirsis maku. Mēs pāris sekundes stāvam klusumā un skatāmies viens uz otru. Viņš paņem maku, nosaka: ‘’Ak, to tu dari, kad neesam mājās!’’ un smiedamies dodas prom.

8. Kādreiz strādāju par apsargu uzņēmumā. Lai tiktu iekšā pa durvīm, visiem bija jāuzrāda apliecību. Apliecības bija pakarinātas kaklā vai pieliktas pie bikšu jostas. Darīju šo darbu ilgi, tāpēc ātri ar skatienu mācēju atrast apliecību. Divus gadus vēlāk viena no sievietēm, kas strādā uzņēmumā, man tiešā tekstā pajautāja: ‘’Kāpēc tu vienmēr lūri uz sievietēm, kad viņas ienāk pa durvīm?’’ Tajā brīdī es sapratu, ka mana apliecības meklēšana no malas izskatās pēc lūrēšanas uz krūtīm (ja pakarināta kaklā) un kājstarpi (ja piekarināta pie jostas).

9. Bija mana trešā darba diena ofisā. Vannasistabā mazgāju rokas, bet pamanījos uzšļakstīt ūdeni uz biksēm tā, ka izskatījās, ka esmu apčurājies. Lai sevi neapkaunotu, nolēmu pieiet pie roku žāvētāja un izžāvēt bikses. Tad nu es tur stāvu ar izstieptu kājstarpi siltās gaisa strūklas virzienā, izskatīdamies pēc kaut kāda neķītreļa. Tajā brīdī ienāk priekšnieks un jautā: ‘’Vai man vajadzētu parunāt ar personāldaļu?’’ Es: ‘’Nē, te viss notiek ar abpusēju piekrišanu.’’ Vēl tagad par šo pasmejamies.