Vai guļamistabai ir jābūt tik lielai, lai tu varētu tajā nostāties pilnā augumā un nesasist galvu? Daudzi teiks, ka jā, bet šī dzīvokļa īpašnieks to neuzskata par nepieciešamību.
Cilvēki Latvijā, kuri meklē dzīvokļus īrei, nereti sastopas ar interesantiem šedevriem. Duškabīne virtuvē, tualetes pods pie ieejas durvīm un padomju laiku interjers vairs nav nekas pārsteidzošs, toties šis studio tipa dzīvoklītis Londonā ir kaut kas jauns un interesants.
Dzīvoklī ir viena guļamistaba, virtuve un vannasistaba. Tā kā šis ir studio tipa dzīvoklis ar «efektīvu» plānojumu, tad guļamistaba atrodas otrajā stāvā. Kā tas izskatās? Iedomājies - tu izvēlies vienu telpas stūri un izdomā, ka tā būs vieta, kur tu gribi gulēt, tad tu sadali to stūri divās daļās, pieliec trepes un gatavs.
Lieki piebilst, ka līdz trepītēm nāksies iet ar krietni noliektu galvu. Kristapam Porziņģim tur vispār nāktos apsēsties uz dibena un šļūkt līdz trepītēm.
Otrajā stāvā viss izskatās šādi. Nekas diži vairāk par divguļamo gultu un maziem skapīšiem tur neietilpst, jo 140 cm ir tieši tik daudz, lai nekas jēdzīgs tur nesanāktu. Ja vien nav vēlme dzīvot noliktavā.
Kā rakstīts dzīvokļa sludinājumā, tad pats par sevi dzīvoklis nav nemaz tik zems. Piemēram, virtuvē var droši pilnā augumā stāvēt cilvēki, kuri nav izauguši garāki par 180 cm.
Vai tu īrētu šādu dzīvokli?
Es savā mājā Ventspilī taisu remontu otrajā stāvā kopā ar bēniņiem, un man guļamistaba būs bēniņos, un tur arī būs tā, ka kājās piecelties nevarēsi.
Kāda Londona, es savus pāķus ne pret ko nemainītu. Katrs kociņš, katra peļķe, viss tuvs un mīļš. Neviena cilvēka, neviens netraucē, dari, ko gribi, ej kur gribi. Rietumos par to tikai sapņot var. Kā cilvēki var gribēt tajās urbānajās vidēs dzīvot - nu nax. Nekad nesapratīšu.
Londonā vispār par sūdu prasa milzu naudu. Nax.
