Grūti iedomāties, ka mūsdienās kāds ieteiktu mazulim otrajā dienā pēc dzimšanas dot brokastu pārslas un jau pusgada vecumā cienāt ar kafiju.
13 pierādījumi tam, ka bērnu audzināšana agrāk bija pavisam citādāka3
Mazuļus mācīja iet uz podiņa drīz pēc piedzimšanas. Divdesmitā gadsimta sākumā vecākiem tika ieteikts bērnus mācīt tualetes apmeklēšanas mākslā jau pāris nedēļas pēc dzimšanas. Doma bija tāda, ka, tiklīdz bērns prot apsēsties, viņam jau būtu jāprot lietot podiņu. Realitātē bieži vien tādas nopietnākas apmācības sākās 12-18 mēnešu vecumā. Pamperu izgudrošana būtiski ietekmēja podiņu apmācības vecumu, jo pēc katras lietošanas reizes tos nevajadzēja mazgāt un žāvēt.
Jaundzimušos vannoja cūku taukos. 19. gadsimta vidus grāmatās mātēm tika rekomendēts jaundzimušos nomazgāt cūku taukos, lai no viņu ādas uzreiz pēc piedzimšanas noņemtu to pastīgo vielu. Pamācībā teikts, ka pēc tam, kad ķermenis ierīvēts ar cūku taukiem vai eļļu, mazuli vajag nomazgāt ar sūklīti, ziepēm un siltu ūdeni. Mūsdienās mazuļus mazgā vien 24 stundas pēc nākšanas pasaulē, lai uzturētu nemainīgu ķermeņa temperatūru un lai māte varētu mazo pabarot uzreiz pēc dzimšanas. Mūsdienās arī neiesaka šo pastu ap ādu ņemt nost, jo tā kalpo kā ādas aizsargslānis.
Aktivitātes pirms gulētiešanas ir mainījušās ļoti būtiski. Kādreiz bērniem bija jāiet gulēt 18:00 ziemā un 19:00 vasarā, citādi bērni pieaugot novecošot krietni straujāk nekā vienaudži un pār viņiem līšot slimību jūra. Tika arī ieteikts likt bērniem skriet pusstundu pirms gulētiešanas, lai sasildītu viņu pēdas, izvairītos no apsaldējumiem un palīdzētu gulēt ciešā miegā. Mūsdienās bērniem iesaka relaksēties pāris stundas pirms miega, lai sagatavotu ķermeni iešanai gulēt.
Arsēns, nenojaušot tā kaitīgumu, tika turēts mazuļu tuvumā. Viktorijas laikmetā skaisti zaļais tonis bija modernākā un pamanāmākā krāsa. To izmantoja visi, kuri to varēja atļauties, iekļaujot to tapetēs, kleitās, mākslīgajos ziedos un pat bērnu ratiņos. Problēma bija tajā, ka šādu toni varēja iegūt tikai ar arsēna palīdzību. Bet bija jāpaiet diezgan ilgam laikam, lai cilvēki saprastu tā nāvējošās toksiskās īpašības.
Barošana ar krūti agrāk mātēm likās kaut kas nevēlams. Renesanses laikā reti kura aristokrātu kārtas sieviete baroja savu mazuli ar krūti, jo uztraucās, ka tas sabojās viņu figūru, iznīcinās jebkādas cerības uz sociālo dzīvi un neļaus valkāt normālas drēbes. Viņas parasti nolīga zīdītāju, kura pabaroja bērnu un to apkopa.
Barot bērnu dusmu laikā – nē! Kādreiz uzskatīja, ja mazo zīda, kamēr māte ir dusmīga vai bēdīga, tad bērns šāda ‘’brāķēta’’ piena dēļ dabūs kolikas, krampjus vai kādu citu kaiti. Kādā citā grāmatā lasāms, ka bērnus ar krūti nedrīkst barot ne dienu ilgāk par 9 mēnešu vecumu, pretējā gadījumā bērnam radīšoties smadzeņu bojājumi, bet pati māte kļūs akla vai kurla.
Hinīns ir rūgta toksiska narkotika, kuru mūsdienās izmanto malārijas un babeziozes ārstēšanai. 1916. gadā gan to vēl nezināja, tāpēc vecākiem tika ieteikts ar to noziest bērnu pirkstu galus, lai atturētu viņus no nagu graušanas.
Vecāki izvairījās no pārlieku lielām mīļuma izpausmēm ar bērnu. 1928. gada grāmatā lasāms, ka mātēm jāizvairās no bērnu apskaušanas vai bučošanas. Tolaik ticēja, ka tādā veidā bērnu pārāk daudz izlutinās, tāpēc pieaugot viņa raksturs nebūs labs.
Mazuļiem lika ēst cietus ēdienus dažas nedēļas vai pat dienas pēc dzimšanas. Vienā grāmatā lasāms, ka mātēm jāsāk bērnus barot ar cieto ēdienu 6 nedēļu vecumā, ar to saprotot noteiktus jau iepriekš sagatavotus ēdienus mazuļiem. Citā grāmatā teikts, ka jau 2 dienas vecam mazulim vajadzētu dot brokastu pārslas un radināt pie ‘’pieaugušo dzērieniem’’, piemēram, tējas un kafijas jau no 6 mēnešu vecuma, lai bērns maksimāli ātri tiktu radināts pie pārējās ģimenes uztura.
Bija aizliegts būt kreilim. Divdesmitā gadsimta sākumā bērnus, kuri bija kreiļi, ātri vien pārmācīja par labročiem. Tika uzskatīts, ka bērni-kreiļi ir dumpinieki, kurus noteikti vajag pārmācīt. Kreiso roku mēdza arī sasiet, lai piespiestu bērnus mācīties būt par labročiem.