Apgalvot, ka mēs nekad nemanipulējam, būtu pārspīlējums. Arī vienkāršs smaids vai ilgstošs skatiens ir manipulācijas forma, ko mēs bieži vien lietojam. Tomēr, tā ir taisnība, ka lielākā daļa no mums neko vairāk par to nedara. Ir dažas lietas, kuras nevajadzetu darīt, bet, ja mums nākas dzirdēt šādas frāzes, tad tas varētu norādīt, ka darīšana ir ar nopietnu situāciju, kurā mūs mēģina manipulēt vai arī mēs atļaujamies pārāk daudz.
13 frāzes, kas nodod toksisku manipulatoru3
"Ko tu gribi, lai es izdaru?"
Visbiežāk šī frāze izklausās ļoti sarkastiski. Apmēram kā "ko tu no manis gribi?". Cilvēks, kas to jautā nemaz nevēlas noskaidrot, ko viņš varetu izdarīt, bet gan grib novelt atbildību par lēmumu pieņemšanu uz kādu citu. Nav svarīgi, kas tiks atbildēts uz šo jautājumu, visdrīzāk tas tiks uztverts naidīgi.
Pieejiet situācijai radoši, piedāvājiet risinājumu, neaizmirstot paprasīt, vai otrs cilvēks varēs palīdzēt. Pat ja tas nederēs, tas ievirzīs sarunu citā gultnē.
"Bet tu pats teici..."
Tas ir vēl viens spilgts piemērs situācijai, kad cilvēks vēlās atbrīvoties no jebkādas atbildības. Turklāt šī frāze vēl ietver sevī slēptu apvainojumu, ka tu jau pats tā izlēmi un tagad pats arī to risini.
Atbildot uz šo jautājumu nav vērts ķerties pie loģiskiem izskaidrojumiem. Cilvēki mainās, situācijas mainās un tev ir tiesības pārdomāt. Tāpēc, var vienkārši pateikt, ka, jā, tā es domāju agrāk, bet vairs tā nedomāju.
"Es tā nekad nedarītu"
To pasakot droši vien pat nevar iedomāties, ka šajā frāzē ir negatīvs zemteksts ar kaut kādu pārmetumu. To pasakot cilvēks nedomā, ka nedarītu to, jo ir par vāju vai neizlēmīgu. Nē, viņš runā par savu pārākumu, ka viņš to nedarītu, jo tas ir stulbi, tā nav pieņemts vai tas ir bezjēdzīgi.
Šo frāzi var aizstāt ar uzslavu nepārvelkot uzmanību uz sevi.
"Tu mani piespiedi"
Pie šī attiecas arī frāzes kā "pats vainīgs, ka es tā izdarīju", "tevis dēļ man nācās" un "ko gan tu gaidīji pēc tādas rīcības". Tas tiek skaidrots ar to, ka cilvēks, kas to saka, nemāk nodalīt emocijas un reakcijas uz emocijām. Piemēram, izjūtot dusmas cilvēks var visu izārdīt, bet pēc tam apvainot citu, ka viņš ir pie tā vainīgs.
No tādām situācijām var izvairīties, ja iemācīties izpaust savas emocijas. Nevajag kaut ko darīt, bet pēc tam par to apvainot partneri. Tas norāda, ka tu izjūti satraukumu par kaut ko, kas nav izdarīts.
"Panāc šupr"
Vai sajutāt slēptos draudus? Diez vai to dzirdot mēs padomāsim, ka ar mums grib parādīt skaistas puķītes vai parunāt par laikapstākļiem. Pirmā reakcija ir mesties bēgt.
Šādu frāžu vietā labāk lietot jautājumu, kas atstāj vietu izvēlei - "Vai mēs varam parunāt par to un to?" Atstājiet vietu izvēlei.
"Tu vienmēr..."
Tāda frāze ir pāspīlējums. Uz šādu apvainojumu ir grūti kaut ko atbildēt un tas nav nekas vairāk kā emocijas. Turklāt tas vairāk parāda, kāds ir frāzes autors nevis sarunas biedrs.
Dzirdot tādu apvainojumu ir grūti kaut ko atbildēt un partneris vien var piemēroties šim stereotipam, tā vietā, lai kaut ko mainītu. Labāk ir apspriest konkrētu situāciju.
"Vai tiešām tik grūti..."
Tāds jautājums ir drīzāk retorisks. Ko gan tu var atbildēt? Pasakot "jā, grūti" nozīmē atzīt savu bezspēcību un nespēju izdarīt kaut ko vienkāršu, bet pasakot "nē, nav grūti" var novest pie jautājumu par to, kāpēc tad tas nav izdarīts. Cilvēks, kas to prasa, principā izpauž savu nepatiku pret situāciju un to, ka lietas nav tā kā viņš to gribētu. Gribat to atrisināt? Pamēģiniet pajautāt, kas ir tas, ko viņš gribētu?
"Kāpēc, tu..."
Jautājums "kāpēc" ne vienmēr ir manipulatīvs, bet, ja ar to tiek izteikta pretenzija, tad tāds jautājums kļūst retorisks un netiek mēģināts uzzināt, kas ir patiesībā noticis. (Tas jau tāpat ir skaidrs)
Arī šajā gadījumā ir darīšana ar neizpaustām emocijām. Kāpēc ir tik svarīgi, lai atkritumi būtu iznesti?
"Tas man atgādināja..."
Tā ir tipiska "es" konstrukcija, kas ir mēģinājums pārcelt uzmanību uz sevi. Nav patīkami dzirdēt par sarunas biedra emocijām, kad kāds dalās ar savām emocijām un tad sarunas biedrs "atcerās". Tas egocentrisms, cilvēkam negribās runāt par neko citu kā sevi.
Tā vietā labāk ir uzdot uzvedinošus jautājumus, kas ļautu atcerēties vēl vairāk vai arī izvērst sarunu. Tāpat, ja mēs sākam tā runāt, vai tā nav zīme, ka mēs patiesībā nevēlamies to dzirdēt un mēs paši neesam mācējuši tikt galā līdzīgu situāciju?
"Kā būtu ar..."
Frāze norāda uz to, cik ļoti patiesība sarunas biedru neinteresē otrs cilvēks. Tā jautājot cilvēks vēlas nomainīt tēmu uz sev tīkamāku vai pat izteikt pārmetumu, kas varētu būt sāpīga sarunas biedram.
Kā būtu ar atzīšanos, ka par šo jautājumu negribas runāt?