12 reizes, kad bērnu teiktais bija biedējošs un intriģējošs reizē3

1. Kad mans brālis bija maziņš, viņa onkulis turēja viņu rokās. Pēkšņi brālis jautāja: ‘’Vai atceries, kā es turēju tevi, kad tu biji maziņš?’’

2. Šo man atstāstīja vecmāmiņa. Kad man bija 5 gadi, es bieži gāju uz kaimiņu ābeļdārzu pēc āboliem. Es vienmēr izvēlējos tikai tos, kuri bija sarkani un gatavi. Vienā reizē vecmāmiņa nevarēja mani atrast, tāpēc viņa nāca mani meklēt kaimiņu ābeļdārzā Dārzs bija liels, tāpēc viņa ne uzreiz mani atrada. Viņa ap stūri dzirdēja mani kādam sakām:’’ Atnes man tikai sarkanos ābolus, man nepatīk zaļie!’’ Kad viņa jautāja, ar ko es runāju, es atbildēju, ka ar kaimiņieni Ļenu. Viņa man vienmēr dod ābolus. Šie vārdi manu vecmāmiņu tik ļoti izbiedēja, ka viņa pat apsvēra domu pārvākties uz citu ciemu. Izrādās, ka kaimiņiene Ļena nomira 15 gadus atpakaļ. Viņa bija dzīvojusi vientuļu dzīvi, jo viņas vīrs un dēli bija krituši Otrajā pasaules karā. Tāpēc viņa visu savu laiku veltīja šim ābeļdārzam.

3. Kad brālim bija 3-4 gadi, viņš mēdza stāstīt, kā viņš armijā strādāja tankā. Mēs sākumā smējāmies un brīnījāmies par viņa spilgto iztēli. Bet reiz viņš aprakstīja, kā sadega tankā dzīvs. Mūsu vecvectēvs brauca ar tanku 1943. gadā, protams, ka mans brālis nekad viņu nebija saticis. Brālim tagad ir 20 gadi, un viņš ir izspļauta vecvectēva kopija.

4. Kad man bija 6 gadi, ar dvīņu brāli gājām spēlēties vecmāmiņas istabā. Kad iegājām istabā, redzējām vecu sievieti, kura sēdēja krēslā un smaidīja. Mēs nobijāmies un skrējām pie vecmāmiņas jautāt, kas ir šī sieviete. Vecmamma teica, ka tā ir viņas mamma un ka viņa nedarīs mums pāri. Viņa bija nomirusi šajā pašā istabā 20 gadus agrāk.

5. Stāsts no draudzenes. Viņas 3gadīgais dēls iegāja vannasistabā, kamēr viņa bija dušā. Viņš teica: ‘’Mammu, atceries, kā tu mani nogrūdi no divriteņa un es stipri sasitu galvu?’’ Mana draudzene sāka raudāt. Kad viņa bija maza, viņa netīšām nogrūda savu brāli no riteņa. Šis pats brālis pirms 10 gadiem nomira avārijā.

6. Manam māsasdēlam bērnībā bija 3 iedomu draugi – Lerijs, Mo un Denijs. Denijs bija mans dēls, kurš nomira 2 gadus pirms māsasdēla dzimšanas.

7. Četru gadu vecumā meita jautāja, vai es joprojām viņu atceros. Es atbildēju, ka protams, jo viņa ir mana mazā meitiņa. Viņa atbildēja, ka agrāk bija mana draudzene Pegija. Viņa sāka stāstīt mūsu piedzīvojumu, savu māsu vārdus un to, kā viņa nomira Pegija nomira 20 gadus atpakaļ 16 gadu vecumā. Kad divus gadus vēlāk aizbraucām uz manu dzimto pilsētu, meita precīzi zināja ceļu uz savu (Pegijas) veco māju.

8. Internetā lasīju stāstu par diviem bērniem, kuri bija noslīkuši. Rakstā bija tikai foto ar abiem bērniem apskaujoties (bet ne pludmalē). Mans četrgadnieks pienāca klāt un jautāja: ‘’Kāpēc viņiem apkārt ir ūdens?’’ P.S. Mans četrgadnieks neprata lasīt.

9. Brāļameita man iedeva papīra eņģelīti. Viņa teica: ‘’Lūdzu, šis tagad ir tavs eņģelītis.’’ Es prasīju: ‘’Kas viņš ir?’’ Viņa: ‘’Tas ir bērniņš, kurš vēl nav piedzimis.’’ Pēc nedēļas uzzināju, ka esmu stāvoklī.

10. Trīsgadīgā meita reiz pateica, ka Dievs viņu atsūtīja man, jo viņa slikti uzvedās.

11. Meitai bija trīs gadi. Tolaik es tikko biju piedzīvojusi spontāno abortu, tāpēc ļoti raudāju. Viņa pienāca pie manis un teica: ‘’Mammu, ja tu gribi manu brālīti atpakaļ, tev jāmēģina vēlreiz. Mums katram ir dotas trīs iespējas atgrieztis pie konkrētā vecāka.’’

12. Mans trīsgadīgais dēls noslīka. Piecgadīgais dēls ienāca pie manis istabā, kurā es neglābjami raudāju par notikušo. Viņš teica, lai pārstāju raudāt un ka Džošua atgriezīsies. Un šoreiz viņš līdzi paņemšot draugu. Pusotru gadu vēlāk man piedzima dvīņu puikas.