Piektais lieks

Bērnībā bija tāda E.Glonegera un V.Dīma ”Lielā spēļu grāmata”

Tur bija spēle, kas, laikam, saucās – “Piektais lieks”

Spēles doma – pieci teksti, no kuriem viens neiederas.

Piemērs –

XX. Hokejisti (daži saka, ka tā ir tautība, nu man neceļās nekādi iebildumi pret šādu viedokli), bet treniņam varianti ir šādi:

Kristiāns Pelšs

Kaspars Astašenko

Helmuts Balderis

Sergejs Žoltoks

Edgars Kulda

Lai kā peles klikšķis liek spiest uz pirmo asociāciju, kas ienāk prātā, pat ļoti vēlams ir apstāties, ievilkt pāris malkus ~21% O2 un vēlreiz visu labi apdomāt (vai te tomēr ir mājiens uz Preiļiem, kokaīnu, dzīvo vēsturi, Ivana kapiem vai Memorial Cup), izskaitļojot, kā pats Aleksandrs Druzjs, visu to citu, kas nesapas ar pārējo, pirms nospiest pareizo – lieko (un tādējādi pareizo atbildi) – Kaspars Astašenko – jo viņš bija aizsargs.

Nu tad spēlejam? Tēma – ievērojami sava laika jeb/vai tautas cilvēki.