Zīds jau priecē zemes iedzīvotājus pēdējos 6000 gadus, tas ir skaists un maigs, tas viegli burzās, viegli izgludinās un perfekti slīd pa ķermeni.
Zīdu izgudroja senajā Ķīnā. Vēstures gaitā izveidojās slavenais „zīda ceļš”, kas savienoja Eiropu un Ķīnu. Tirgotāji devās tūkstošiem kilometru garajā, bīstamajā ceļā, lai pārvestu mājās zīdu un iedzīvotos lielā bagātībā. Zīds bija aktuāls līdz pat industriālai revolūcijai. Sākumā zīdu ieguva tikai Ķīnā, bet ar laiku tā noslēpumā turētie ražošanas veidi izplatījās līdz pat Eiropai, līdz ar to Zīda ceļš zaudēja savu nozīmi.
Zīdu iegūst no zīdtauriņu kāpura. Mūsdienās tie ir speciāli piejaucēti, lai iegūtu maksimāli garu zīda pavedienu, kas var būt no 300 - 600 metrus garš pavediens. Tas ir ļoti tievs un trausls, tādēļ nākas vairākus šādus pavedienus salikt kopā, lai veidotos viens zīda diegs, kas lietojams jau reāla auduma gatavošanai. Vidēji vienam diegam tiek lietoti 10-20 zīda pavedieni.
Pastāv iespēja arī zīdtauriņus barot ar dažādām dabiskām vielām, kas maina zīdtauriņa pavediena krāsu. Lai krāsa paliktu noturīga, nepieciešama papildus apstrāde. Tad šos pavedienus speciāli plaucē, šķiro, vāra ziepjūdenī, līdz iegūts jēlzīds, no kura tālāk tiek iegūts zīda audums dažādiem mērķiem.
Zīdu izmanto ne tikai tekstilrūpniecībā. To izmanto arī medicīnā (zīda diegi šuvēm), mākslā, ražojot vieglas bruņas (1999. gadā Taizemes policija sāka izmēģināt zīda bruņuvestes, kura 16 zīda kārtas spēj apturēt 9mm lodi), patlaban ASV zinātnieki pēta zīda šķirni, kas ir izturīgāka par kevlaru (materiāls bruņām). Agrāk no zīda veidoja arī izpletņus.
Dabas aizstāvji, protams, satraucās par zīdtauriņa kāpuru slepkavībām, bet kā ziņo masu mēdiji, zīdtauriņi ir speciāli piejaucēti, lai nejustu neko savā īsajā mūžā (apmēram 110 dienas, līdz no tiem izvelk pavedienu), kāpurs ir jānogalina, jo ja tas izšķeļas, zīda pavedieni saplīst.
Zīds ir ļoti viegli apgleznojams materiāls, kura krāsas ilgi saglabājās un neizbalē, tādēļ tā var būt ideāla dāvana ziemassvētkos.
