Pirms kāda laika aizsāku nelielu rakstu sēriju ar 3 rakstiem par drediem, jā, par tām netīrajām pinkām uz galvas. Šodien, staigajot pa pilsētu, kur apkārt grozās ne mazums stereotipiem piebāztu ļaužu, kas glūn uz drediem tā, it kā es būtu nogalinājusi viņu kaķi aizmirstot veļas mašīnā, nedaudz noskaitos. Un ziniet kāpēc? Ne jau tāpēc, ka iespējams kādam vienkārši nepatīk šis stils, kuru es atļaušos saukt par dzīvesveidu, ne jau tapēc, ka man nepatīk, ka uz mani izbrīnpilni skatās un izsaka aprobežotus komentārus, bet tāpēc, ka cilvēki neprot cienīt citus un viņu dzīvesstilus. Un vairs jau es nerunāju tikai par drediem, bet par visiem stiliem, subkultūrām un vispār cilvēkiem, kas kaut nedaudz atšķirās no lielās pelēkās masas.
Kāpēc vairākuma uzskati tiek uzskatīti par normu un etalonu? Ziniet reiz kāds cilvēks teica "Cilvēkus vieno nepatika pret lietām, ko viņi nesaprot" un šī frāze man iesēdusies galvā, jo tā pierādās katrā 19. trolejbusā, hesburgerā, lielveikala rindā, vienvārdsakot ik uz soļa. Tas, ka milijons cilvēku domā vienādi nozīmē, ka viņiem ir taisnība?
Gribetos mudināt cilvēkus būt drosmīgākiem, izmantot galvu, kas uz pleciem, nevis vienbalsīgi blēt par to, kas slikts un kas labs, taču cilvēki neieklausās citos, kas nav viņu autoritātes.
Īpaši izglītotajiem - ar šo es necentos pateikt, ka tev ir jāpatīk visiem gotiem, reperiem un hipijiem, vienkārši pacenties cienīt to, ko kas viņi ir. Kas ir cieņa jau ir cits stāsts. Man beidzot nokrita kādi 10 kilogrami, izliekot šo nelielo sāpi, taču šādas cilvēcīgas "sāpes" man vēl ir daudz, tāpat kā liekais svars. Palīdzēsim man notievēt.
