Mūsdienās tetovējumi kļūst aizvien populārāki, vismaz man tā šķiet. Protams viedokļi var dalīties, ir iespējams atrast arī tādus cilvēkus, kuri galīgi neatbalsta tetovējumus un kā saka, sevis izkropļošanu.
Bet vai kāds ir pētijis tetovējumu vēsturi un to attīstību. Man šķita, ka tas varētu būt pietiekami interesanti.
Tātad, kas vispār ir tetovējums. Tetovējums, kā jau mēs visi zinam, ir zīmējums, kas sākumā ir uz papīra. Pēc tam tiek pārzīmets uz ķermeņa ar pigmetu, kas tiek ievadīs 1mm zem ādas ar speciālu, tam paredzētu ierīci - tetovēšanas mašīnīti.
Pēdējais pavērsiens tetovēšanas attīstībā bija 1980.gadā, kad Ņujorkā Reilijs izgudro tetovēšanas mašīnu. Tetovēšanas izplatīšanās Eiropā aizsākās 18.gs beigās.
Tetovējums ir viens no populārākajiem ķermeņa modifikācijas veidiem. Patiesīā, tetovēšana ir māksla, kas pastāv gan primitīvā, gan profesionālā līmenī. Mūsdienās ir cilvēki, kam tetovējumi vien ir kļuvuši par mākslas veidu, citiem tie apzīmē piederību kādai domubiedru grupai.
Tetovēšanas pirmsākumi ir meklējami jau tālajā paleolīta laikmetā. 3300.gadus p.m.ē, atrastas cilvēku mirstīgās atliekas ar tetovējumiem. Uz šīm atliekām tika saskatītas dažādas paralēlas līnijas un zem kreisās kājas - krusts. Cilvēki tetovējumos saskatīja dziļu jēgu - tie bija dzīvības un nāves simboli, zīmes, kas aizsargāja no ļaunajiem gariem. Dažādas tetovēšanas paliekas ir redzamas arī pirmajām mūmijām, kā arī cilvēkiem no Dienvidamerikas, Eiropas, Āfrikas, Āzijas.
Tetovēšanas tradīcija t.i., zīmējumu un ornomentu veidošana uz cilvēka ķermeņa caurdurot ādu un ievadot tajā krāsu, radās jau ļoti sen, vēl ilgi pirms arhitektūras, mūzikas un vēl jovairāk pirms modes.
Kā pirmā tetovēšanas tehnika tiek uzskatīta ādas skrāpēšana ar asu priekšmetu, pēc tam līdz asinim skrāpētajā ādā pildīja krāsvielu. Sadzīšanas procesā šī krāsviela ādā palika uz visu mūžu, radot noturīgu zīmējumu. Šo paņēmienu izmantoja seno indiāņu ciltis. Vēl vienā no tehnikām izmantoja adatas un diegus. Šos diegus iekrāsoja melnā krāsā, diegs ar adatas palīdzību palika ķermenī un veidoja zīmējuma kontūras. Šajā tehnikā parasti tika veidoti primitīvi zīmējumi.
Arheologi ir atraduši dažādus priekšmetus no akmens laikmeta, kuri tiek uzskatīti par tetovēšanas priederumiem. Tika atrasti krāsu podiņi, mazas adatiņas veidotas no akmens un krama un arī īpatnējas ģeometriskas figūras (strīpas un punkti) uz agrīno mākslinieku veidotajām skulptūrām. Kopā ar to visu tika atrasti arī klinšu glezonijumi.
Katrā vietā tika izmantota sava tetovēšanas tehnika. Dažas no tām bija tiešām brutālas. Ir vietas pasaulē, kur vēl tiek pielietotas dažas no šīm tehnikām, taču lielākajā pasaules daļā ir pāriets uz tetovēšanu ar tetovējamo mašīnīti. Un katrai tautai bija savs skatījums uz to kāpēc jātetovējas un ko viņiem nozīmē šāds veids kā izdaiļot ķermeni.
Jaunzēlande:
Jaunzēlandē ļoti ievērojami tetovēšanas mākslā ir pamatiedzīvotāji - maori. Maori izdomāja veidu kā neizzust, viņi aizsāka etnisko kulta tetovēšanos, kurā atspoguļojās viņu vēsture. Viņi visu savu ķermeni noklāja ar tetovējumie, taču daudzi iesvētāmie mira, jo nespēja izturēt pārmērīgās sāpes vai arī vienkārši no asiņūzuduma. Viņu tehnika bija ļoti brutāla. Viņi ar uzasinātu kaulu iegriez rētas, kurās ierīvēa krāsvielu.
Japāna:
Tebori ir Japānas izcelsmes vārds, ar kuru apzīmē tradicionālu tetovēšanas metodi, ko veic ar roku. Tā bija ķērmeņa sadurstīšana ar īpašiem adatu komplektiem, lai brūces tiktu ātrāk aizpildītas ar krāsu. To Japānā jau praktizē vairāk kā 400 gadu.
Tālie austrumi:
Šeit cilvēki ticēja tam, ka tetovējums var pasargāt arī no slimībām. Tibetieši uzskata, ka uztetovēta mantra (svēts vārds vai formula) var palīzēt saglabāt ķērmena īpašnieka garīgo un fizisko harmoniju, jo šāda tetovējuma iedarbība pielīdzināma rezultātam, ko var panākt, nepārtraukti skandējot attiecīgo mantru. Tiek tetovēts arī uz īpašiem akupunktūras punktiem un par krāsu tiek izmantoti ārstniecības augi.
Ziemeļamerika:
Šeit tetovēšana galvenokārt tika izmantota kā daļa no jauniešu iesvētīšanas rituāla. Zīmēja arī vienkāršus ģeometriskus rakstus. Sievietēm no apakšlūpas līdz zodam un vīriešiem uz krūtīm. Ziemeļamerikā Siu cilts uzskatīja, ka tetovējumi nepieciešami, lai nokļutu mirušo valstībā. Ja, piemēram, karavīram nebūtu tetovējuma, viņš nenonāktu mirušo valstībā, bet gan ciestu mūžīgas mokas uz zemes kā klaiņojošs spoks. Ar kristietības inākšanu šie rituāli un tradīcijas izzuda.
