Rīgas, un Latvijas vispār, iedzīvotāji aizvien bijuši stilīgi un modīgi, taču mums gŗūti tikt līdz Parīzes, Milānas, vai Londonas līmenim, kur mode ir vesela industrija... tā tas ir tagad, bet padomju laikos tieši Rīga bija PSRS modes metropole un PSRS "Rietumi", jo šeit vēl bija dzīvas atmiņas par starpkaru perioda uzplaukumu un, pateicoties vecajiem meistariem un kvalitatīvai dizaina skolai, bija saglabājusies pieredzes pārmantojamība. Šeit atradās leģendārais "Rīgas Modeļu nams'' un tā ne mazāk leģendārais izdevums - žurnāls "Rīgas Modes".
Tolaik modes nebija...
Jaunieši zina: tas bija totālas ideoloģijas un deficīta laiks - kāda tur mode? Tomēr tā gluži nav. Nekāds deficīts nespēj atturēt sievietes no pucēšanās! Vēl jo vairāk Rīgā, kur dāmas vēl atcerējās pirmskara mutuļojošo dzīvi, kas nebūt neatpalika no Eiropas lielpilsētu raibā krāšņuma. 20. un 30. gados nešķita nekas īpašs iekāpt vilcienā un doties uz Berlīni vai Parīzi - tā darīja daudzi un daudzas, pēc tam lielpilsētu svaigo dvesmu ( un arīdzan jaunākās modes tendences ) atvedot sev līdzi uz mājām. Mums bija modesdāmas un dendiji, balles un deju lokāli, ķinīši un kafejnīcas, skaistumkopšanas saloni un modes ateljē... Bija kur parādīt jaunākās štātes!
Pirmais pasaules karš bija sāpīga robežšķirtne, kas ievilka Eiropas sejā neglītu rētu. Latvijā tas pa īstam tas beidzās vien 1920. gadā, kad pēc neatkarības pasludināšanas bija izcīnītas arī cīņas par brīvību. Ļaudis centās izdzīvot šausminošo kara laika pieredzi - un priecājās par iegūto brīvību. Mākslā stipri izpaudās romantisms, bet arhitektūrā un modē valdīja Art Deco stils - ar visu savu spožumu, ģeometriskumu, tiekšanos pēc greznības un ticību tehnikas progresam.
No 30. gadu vidus virs Eiropas atkal savilkās tumši mākoņi; sākās karš. pēc padomju okupācijas gada Latviju iekaroja nacistiskā Vācija, tad savu varu atkal atjaunoja Padomju Savienība. sākās pavisam cita dzīve, kurā modei un skaistumam oficiāli nepievērsa nekādu dižo uzmanību. taču, kā jau sākumā minēts, tas nebija šķērslis. teju vai katrā ģimenē bija šujmašīna, ļoti populāri bija šūšanas u piegriešanas kursi. Sievietes tolaik prata ne tikai adīt, tamborēt un šūt, bet arī pāršut, pārveidot, izgriezt uz otru pusi, atkal sašujot kopā - un tērps izskatījās kā jauns! Vai arī no šādi iegūtā auduma piegrieza ko citu: no veca tvīda mēteļa iznāca glīta žakete, no pirmskaru laiku balles kleitas - visnotaļ cienījama kokteiļkleita. Tas, ka padomju laikos visi ģērbās vienādi un pelēki, ir mīts! Vienkārši vajadzēja krietni vairāk piepūlēties, lai izskatītos stilīgi un moderni.
