Kā kļūt skaistai un veiksmīgai
Publicēts:
Žurnāls „Marta” 2007. gada 13. aprīlī
Mūsu domas ir visa pamatā. Tās nosaka arī to, kā izskatāmies, jūtamies, ko dzīvē sasniedzam un iegūstam. Turpmāk padomi, kā likt sev nokļūt uz pozitīvās domas viļņa.
Pavasaris – lai arī saulīte un kokos – pumpuri –, dažkārt ir visai depresīvs laiks – pēc ilgās ziemas organismā pietrūkst vitamīnu un mūsu enerģijas akumulatoriņi ir galīgi tukši. Mēs zinām – lai uzlabotu fizisko pašsajūtu, ir jāēd dārzeņi un augļi, no rītiem jāapēd kāda vitamīna tablete un jāatvēl laiks sportiskām aktivitātēm. Bet ko iesākt ar nogurušo prātu? Personības izaugsmes konsultante Indra Melbārde atgādina: ikviena mūsu doma materializējas. Tāpēc nevajag domāt par to, cik man ir grūti, kā man neveicas un kāda es nabadzīte, jo tā mēs sliktajām domām dodam spēku. Tā vietā spēku vajag labajām domām un tam, kā es gribētu, lai būtu!
Apzināts pozitīvisms
Lai pierādītu, cik mūsu domas ir materiālas, viņa stāsta par japāņu zinātnieka Massaru Emoto vairāku gadu garumā veikto pētījumu. Traukos tika ieliets ūdens, un katram no šiem traukiem cilvēki sūtīja dažādas jūtas un domas. Pēc tam ūdeni sasaldēja un fotografēja ūdens kristālus. Pozitīvo domu uzlādētie ūdens kristāli izskatījās ļoti skaisti, tiem bija regulāra pārsliņu forma. Savukārt ūdens, kas bija saņēmis sliktās domas, sasaldēto kristāliņu veidā izskatījās brūni duļķains un neglīts. «Kad pēc ziemas esam noguruši un domājam, cik mums grūti, slikti, sarežģīti, nav naudas, ir slimības, mūsu domas aiziet darbojas ar mīnusa zīmi. Ja atceramies, ka mūsu organismā 60 līdz 80 % ir ūdens, varam saskatīt līdzības ar šiem ūdens traukiem – tas, kā mēs domājam, vistiešākajā veidā tūlīt pat ietekmē mūsu fizioloģiju, bioķīmiju un visus pārējos procesus. Kad cilvēks tiešām iemācās domāt pozitīvi, dzīve fantastiski mainās.»
Mūsu pašreizējā dzīve ir mūsu līdzšinējās darbības un domāšanas rezultāts, ko pārvērst nav iespējams. «Jāpieņem, kā ir tagad (nesaku, ka ar to jāsamierinās), jo tad ir arī vieglāk dzīvot, un jādomā par nākotni. To mainīt gan ir mūsu spēkos, ja vien sākam savādāk – pozitīvi un pareizi domāt.»
Šķiet, par pozitīvo domāšanu un labo domu spēku zina katra no mums. Mēs visas arī saprotam, ka vajag, bet kā reāli sevi pārskaņot? «Cilvēks pēc dabas ir slinks, un, kamēr gudrās grāmatās par to tikai lasīs, domājot – sākšu pirmdien vai ar jauno gadu, tikmēr nekas nenotiek – mēs lolojam sevi ar skaistām vīzijām. Taču tas ir jautājums par atbildības uzņemšanos – vai gribu savā dzīvē ko mainīt, un, ja gribu, ko esmu gatava darīt?» Pavasaris ir pārmaiņām pateicīgs laiks – mostas daba, un līdzi tai arī mūsu ilgas izskatīties un justies labākai un skaistākai. Ikviena no mums tā patiesi var arī justies un izskatīties, ja prātā apzināti kultivē pozitīvismu. «Zemapziņa ļoti perfekti dara to, ko gribam, bet viņa ‘‘nedzird’’ mazo vārdiņu – «ne», tāpēc ir svarīgi domāšanu pārvērst tikai pozitīvās kategorijās. Nevis cīnīties ar slimību, bet domāt par veselību, nevis cīnīties ar nabadzību, bet domāt par bagātību. «Arodbiedrības rīkoja mītiņus – mēs pret nabadzību. Principā tajā brīdī tautā tika kultivēta nabadzības ideja. Bet Vaira Vīķe - Freiberga Dziesmu svētkos teica – mēs esam stipri, mēs esam gudri... Tā bija tautas programmēšana uz ko labu,» kā piemēru stāsta Indra Melbārde.
Pirmais vingrinājums
Kā tad sevi programmēt kam labam? Sākt varētu ar četrreiz četrām pozitīvās domāšanas minūtēm. Rezultāts ir tā vērts, lai to darītu. Pragmatiskāki cilvēki to var darīt arī rakstiski. Šim nolūkam var pat iekārtot pozitīvās domāšanas dienasgrāmatu. Vingrinājums jāveic vismaz nedēļu, taču vislabāk – trīs nedēļas, jo prātam ir vajadzīga 21 diena, lai tas pierastu pie jaunas domāšanas formas.
Pirmās četras minūtes labām domām velti no rīta, gultā esot, kad acis nav atvērtas un rīta rosība vēl priekšā. Vienkārši guli gultā un padomā ko labu: ka tev ir silts, bija jauks sapnītis, iespējams, kas labs notika vakar... Padomā arī par gaidāmo dienu kopumā – ko labu no tās sagaidi? Arī to, kas jauks tevi sagaida no rīta – smaržos kafija, vāzē pūkaini pūpoli... Var domāt par pilnīgi visu, kas ir labs un patīkams... Galvenais – par to ne tikai domāt, bet arī iztēloties, redzēt. Arī, kad ir kāds kreņķis, esi slikti naktī gulējusi, kaut kas sāp, vienalga – atrast ko labu, lai sevi paslavētu...
Otras četras minūtes – kad esi ceļā uz darbu (vai visus mājiniekus esi pavadījusi dienas gaitās un paliec viena), padomā, kas tev no rīta patika un ko labu sagaidi no darba dienas. Kafija bija garšīga, mīļotais vīrietis pateica komplimentu, radio skanēja jauka mūzika... Varbūt paslavēs priekšnieks, būs patīkama tikšanās ar kādu klientu, darījums izdosies, darba kolēģēm varēšu palielīties ar savu jauno jaciņu... Tad dodies darba dienā!
Trešās četras minūtes – dodoties mājās no darba, atskaties, kas labs ar tevi notika darbā. Tas varbūt visniecīgākais sīkums. Visas nepatikšanas un strīdus, ja tādi bijuši, noliec malā un atceries tikai labo! Vēl padomā, ko labu sagaidi no vakara cēliena. Visi mīļie būs kopā vai gluži otrādi – bērni būs sporta pulciņos, un būs divas stundas, ko varēsi izbaudīt viena, varbūt noskatīsies kādu filmu vai palasīsi grāmatu...
Ceturtās četras minūtes – ideālā variantā pirms aizmigšanas vai vienkārši vakarā, relaksējoties vannā, padomā par dienu kopumā. Kas tajā bija labs, par ko vari pati sevi paslavēt un ko labu varu sagaidīt no rītdienas.
Sapņo!
Sapņošanai ir ļoti liela loma – sapņi piešķir enerģiju un ļauj domai materializēties. Kad atļaujam sev sapņot, domās ieraugām (tātad – vizualizējam), kāda es gribu būt, kādu vīrieti satikt, kādā mašīnā braukt, kādu māju uzcelt... Tādā veidā mēs «ieliekam» sevī šīs programmas – zemapziņa redz iespējas, un mums ir daudz vieglāk dzīvē ko sasniegt. Es gribu māju, un lietas sakustas. Bet tad ir precīzi jāzina, ko gribu, un šī iedomātā lieta ir jāredz vizuāli. Tas nozīmē – redzēt, kāda es būšu vesela, nevis, cik tas būs briesmīgi, kad slima sēdēšu invalīdratiņos, kāda es būšu laimīga, nevis – ka Dievs, ak, Dievs, kaut kas jādara, lai man nebūtu jāraud. Tas ir likums numurs viens – ikvienu domu vērst pozitīvā virzienā. Tikai nevajag iztēloties, ka varam ko pasūtīt rīt uz brokastu laiku.
Vēlies satikt liktenīgo vīrieti? Lūdzu!
Arī to vienīgo un īsto iespējams satikt tikai tad, ja to gribam un atļaujam sev ticēt. «Tur nav nekādas maģijas,» pasmaida Indra Melbārde. «Pats svarīgākais – zināt precīzi, ko gribu, nevis – ko negribu. Izstāstīšu kādu gadījumu. Sieviete pavisam noteikti zināja, ka grib satikt savu otru pusīti un to, ka noteikti negrib neliela auguma rudmatainu vīrieti. Kas ar viņu notika? Pirmais, ko viņa automātiski pamana visur, kur dodas – rudmatains, rudmatains... Kā zināms, ja mēs kādam cilvēkam – apzināti vai nepazināti – pievēršam uzmanību, viņš to jūt. Kas notiek? Šī sieviete nepārtraukti saņem uzmanību tieši no rudmatainiem vīriešiem, jo enerģētika un domas lido tajā virzienā. Reāli viņa apprecējās ar rudmatainu, neliela auguma vīrieti. Stāsti par to, ka «es taču nemūžam nebūtu domājusi» un «lai nu ko, bet to nemūžam negaidīju» ir dzirdēti daudzkārt. Kāpēc tā notiek? «Es negribu» ir tikpat stiprs, kā «es gribu». Tāpēc ir tik svarīgi precīzi zināt, ko gribu. Tāpat kā mīlēt sevi, iztēloties sevi laimīgu, vizualizēt to, starot, doties satikt otru ar tādu pašpietiekamību, cieņu un mīlestību pret sevi. Un būs! VIŅI jau tepat apkārt vien ir un arī meklē mūs. Tas, kam ir jānotiek, notiks, tikai vajag ļaut tam notikt. Vajag iztēloties, vizualizēt to rezultātu, bet nekādā gadījumā neiekrampēties tajā. Ja pārāk iekrampējas, tas rada barjeru. Arī tas ir viens no mērķu likumiem – būt gatavai, ka tas kādreiz piepildīsies. Tas ir tāpat, kā restorānā pasūtīt ēdienu. Labā restorānā to neviens uzreiz neatnes, jo tur ēdiens tiek pagatavots tieši tev un tas prasa laiku. Taču neviens bez ēdiena vēl nav palicis. Ar mērķu izvirzīšanu ir kā ar ēdiena pasūtīšanu dzīves restorānā – zinu, ko gribu, to pasūtu, ar pašcieņu gaidu, kad atnesīs, un ar pateicību pieņemu. Ja man vēl kādu laiciņu nenes, tas nozīmē, ka tas tiek gatavots vēl labākā kvalitātē.»
Nelauzies aizvērtās durvīs
Ne visu mums vajag, ko gribam un vēlamies. Dzīves lielākā māka dažkārt ir spēja pieņemt. Jā, es zinu, ir tā. Ja gribu un varu darīt, lai kaut ko mainītu, tad daru ko lietas labā, nevis vainoju neveiksmēs visu pasauli. Taču pastāv tomēr kas tāds, kas lemts tieši mums, tāpēc nevajadzētu aizrauties arī ar pārlieku dzelžainu mērķtiecību – man vajag, eju cauri ērkšķiem un mūriem, kamēr to dabūšu. «Veiksmīgs cilvēks ir tas, kurš zina, ko grib, ir pacietīgs un vienlaikus uzņemas atbildību – ja to darīšu un man nesanāk, bet es to patiešām gribu, tad mēģināšu vēl no sētas puses... Bet, iespējams, sev tomēr uzdošu jautājumu – vai man to patiešām vajag?» par gribētām, bet neiespējamām lietām atgādina personības izaugsmes konsultante.
Kā noticēt, ka esi skaista?
Kā nenicināt sevi, bet noticēt, ka esi skaista, laba, un tev arī veiksies? «Visnozīmīgākais, ko cilvēks var izdarīt, ir kultivēt sevī pārliecību uzskatu līmenī – es tāda esmu! Uzskatu veidošana ir sevis sakārtošana,» uzsver Indra Melbārde. Var skatīties spogulī, smaidīt un teikt – es esmu skaista! Pat ja pumpa uz vaiga. Valoda ir doma, un ar domām mēs dodam komandas sev, un tās īstenojas. Taču vari izmēģināt vēl efektīvāku 21 lapiņas vingrinājumu! Izdomā vienu konkrētu lietu, kāda vēlies būt, un izjusti un pārdomāti to uzraksti uz 21 lapiņas. Piemēriem, kaut vai to pašu – «es esmu skaista!» Lapiņas vari uzlīmēt uz ledusskapja, turēt vannasistabā pie spoguļa vai ielikt darbā atvilktnē. Svarīgi ir katru dienu (vēlams vienā un tajā pašā laikā) paņemt vienu lapiņu un to izlasīt. «Tas nekas, ka zini, kas uz tās rakstīts. Svarīgi šos trīs vārdus redzēt, lai iedarbojas vizuālais kanāls. Pēc tam uzrakstīto skaļi izlasi, jo ir svarīgi to dzirdēt. Bet tā, lai pati to sajūti – esmu skaista. Ikviena sieviete dzīvē ir jutusies skaista, un šo sajūtu tiešām vajag sajust. Pēc tam izlasīto lapiņu saplēs un izmet. Nākamajā dienā ņem nākamo lapiņu.» Šī procedūra katru dienu aizņem pusminūti, bet veic to trīs nedēļas pēc kārtas. «Ikviena sieviete, kas sevī sajūtas skaista, par tādu kļūst. Viņai mainās gaita, acu skats, ir apbrīna pašai par sevi. Ja manī ir sajūta – es esmu skaista, tad arī vīrieši to ierauga. Fiziskais skaistums ir tikai čaula, ko papildina iekšējā pārliecība. Tad, kad manī ir šī pārliecība, man gribas vairāk pucēties un kopt sevi, rodas prasme labāk veidot attiecības. Es vienkārši sāku sevi mīlēt.»
Indra Melnbārde atgādina: vingrinājums aizņem trīs nedēļas, bet gadā ir 52 nedēļas. Tā mēs varam vienā gadā sevī iestrādāt 14 īpašības! «Uzskatu iestrādē ir arī zemūdens akmeņi. Pirmais, pārliecība par sevi rodas jau vingrinājuma otrajā nedēļā, un bieži cilvēki sajūtas tik labi, ka tālāk neturpina, un visi sasniegumi izplēn. Tāpēc ir jādara līdz galam! Otrs – ir svarīgi pārvarēt iekšējo pretestību. Sieviete, kas pārliecināta, ka viņa nav skaista, lasa lapiņu un smejas – kādas muļķības. Bet to vajag pārvarēt. Tajā brīdī jau sākas reālais darbiņš. Ikviena sevis attīstīšana notiek sevis pārvarēšanā. Tas ir kā trenažieru zālē. Ja tikai plivinām roku, bet slodze – nekāda, arī jēgas nav nekādas.»
Neveiksmes māca
Bieži, ja mums kas neizdodas pirmajā un otrajā reizē, domājam – arī trešajā reizē, visticamāk, nekas nesanāks, jo prāts sāks domāt – es nevarēšu. «Tāpēc, ja ir kāda neveiksme, ir jāprot apstāties un paskatīties, ko no tā var mācīties? Ikvienā ķibelē, mazā vai lielā, var atrast kādu mācību. Ar mums notiek tas, kam jānotiek – dzīve mums vienkārši piespēlē mācību stundas. Galvenais – ko es no tā mācījos? Ko nākamreiz darītu citādāk, ja šī situācija atkārtotos? Kā es šo situāciju varu izmantot savā labā? Kādas jaunas iespējas man tā paver? Ikviena neveiksme rāda, ka mēs kaut ko neesam mācījušies, un cenšas pasargāt mūs no nākamās neveiksmes – ‘‘bedres”. Ja mēs nemācāmies, katra nākamā ‘‘bedre” būs arvien dziļāka, un tad mēs sāksim domāt – ar mani tā būs vienmēr, mani jau vienmēr «sitīs», man vienmēr vajās neveiksmes, vienmēr būs slikti priekšnieki. Ja ir tāds uzskats, tas nozīmē, ka mēs dzīvē ieņemam upura lomu, bet jādomā jau, kā uzņemties saimnieka lomu savā dzīvē! Tas, kurš to iemācās, dzīvo tā, kā grib. Tad var rakstīt sapņus, un viss piepildās!»