Dārgakmens ir minerāls, iezis vai pārakmeņots materiāls, kurš var tikt izmantots kā greznumlieta, tai skaitā - kā juvelierizstrādājums. Šajā kategorijā uzskaitīti dārgakmeņu veidi, kuri aprakstīti Vikipēdijā. Ar dārgakmeņu izpēti nodarbijas zinātne - gemoloģija
Ahāts (pēc Teofrasta ziņām - akmens ieguvis nosaukumu no Ahatesas upes - tagad Drillo (Karabi) Sicīlijā, šeit it kā pirmo reizi atrasts) - termins, kuru attiecina nevis uz noteiktu minerāla veidu bet gan uz dažādām halcedona varietāšu agregātajām formām. Ahātam ir smalki slāņaina tekstūra, taču ahātiem pieskaita arī halcedonu ar interesantiem, dekoratīviem ieslēgumiem.
Veidošanās un īpatnības
Vairums ahātu satopami kā apaļas formas konkrēcijas vulkāniskajos iežos vai senajās lavās. Tie radušies, magmā koncentrējoties gāzveida vielām dobumu (kavernu) veidā. Pēc tam, magmai atdziestot, kaverna lēnām tiek aizpildīta ar halcedona masu, veidojot plānus koncentriskus slānīšus - šī masa tad arī ir ahāts. Šos silikātus uz kavernu atgādā pārkarsēts ūdens-silikātu šķīdums, nereti zem liela spiediena. Laika gaitā nedaudz mainoties šī šķīduma sastāvam, mainās arī slānīšu sastāvs. Šādi, piemēram, var mīties halcedona un kvarca strukturālās varietātes - kvarcīna (lutecīna) joslas. Ahāta šķērsgriezumā šie plānie slānīši ir redzami kā labi izturētas josliņas. Šāds ahāts tiek saukts par joslaino ahātu. Kamēr iezis vēl ir viskozs, kavernas var apvienoties, veidojot sevišķi liela izmēra dobumus, kuros savukārt var veidoties neparasti lieli ahāta gabali. Lielisks šāda milzu ahāta piemērs ir kāda ar ametista kristāliem izklāta 35 tonnas smaga žeoda no Brazīlijas, kura tika demonstrēta Dīseldorfas izstādē 1902. gadā. Vislielākais ahāta izstrādājums atrodas kādā Vīnes muzejā - tas ir plakans trauks ar 75 cm diametru.
Pirmais kavernas nogulu slānis, ko dēvē par ahāta "ādu", parasti ir tumši zaļgana minerālviela, piemēram, celadonīts, delesīts. Šis slānis satur daudz dzelzs, kas, visdrīzāk, cēlusies, šķīstot apkārtējā iezī esošajam augītam. Ja žeoda nokļūst atmosfēras ietekmē, ārējais slānis var "aprūsēt" - pārvērsties par limonītu. Ahāts var izskatīties pēc ārēji nepievilcīga, parasta tumša akmens un tikai pāršķeļot to, atklājas krāšņā ahāta tekstūra. Nereti ahātam ir tukšs vidus - kaverna nav paspējušas piepildīties. Šādā gadījumā iekšējais slānis sastāv no kristāliska kvarca - bieži vien ametista, veidojot skaistus kristālus, kas ar virsotnēm vērsti pret kavernas centru. Šādus ahātus sauc par žeodām.
Ahāti ir ļoti noturīgi pret dēdēšanu un saglabājas kā oļi augsnē, upju gultnēs, piekrastē. Ahātus atrod daudzviet pasaulē. Ahātu plaši izmanto rotājumiem. Ahātu izmanto arī precīzo iekārtu būvē - no tā gatavo piestiņas analītiskās ķīmijas eksperimentiem, pulksteņu zobratu asu turētājus u.c.
Akvamarīns (nosaukums cēlies no latīņu valodas aqua marine - "jūras ūdens) - caurspīdīgs minerāla - juvelierkvalitātes berila paveids skaistā zili zaļā krāsā. Jo spēcīgāka, izteiktāka zili-zaļā krāsa, jo akmens ir vērtīgāks. Lielākā daļa no pārdošanā esošā akvamarīna ir karsēta cēlākas krāsas iegūšanai. Raksturīgo akmens krāsu dod titāna vai divvērtīgās dzelzs piejaukumi.
Atradnes
Akvamarīns ir izplatīts un atrodams lielā daļā no berila atradnēm. Augstākās kvalitātes akvamarīns nāk no Krievijas (Urāli - Tokovaja upe un Južakovas ciemats), Šrilankas, kā arī no Brazīlijas (Baija, Espiritusanta, Minasžeraisa), Kenijas, Madagaskaras, Malavi, Tanzānijas, Zambijas. Vislielākais jebkad atrastais akvamarīns ir atrasts Brazīlijā, Minasžeraisas štatā, pie Marambaijas pilsētas 1910. gadā. Tas svēra vairāk nekā 110 kg, bija 48,5 cm garš un 42 cm plats. Latvijai tuvāk akvamarīns atrasts Somijā - Dienvidkarēlijā, Lūmaki pegmatītā.
Ametists (grieķu: αμεθυστoς - "a" ("ne") un "methuskein" ("piedzerties") – no ticējuma, ka akmens pasargās no reibuma) (SiO2) ir violeta vai purpursarkana kvarca paveids, varietāte, kuru bieži izmanto kā dārgakmeni. Ametistu kā dārgakmeni lietoja jau Senajā Ēģiptē, kur to lietoja kā materiālu zīmogiem. Senajā Grieķijā un Senajā Romā cilvēki nēsāja ametista talismanus un izmantoja no ametista darinātus traukus ticot, ka tas pasargās no reibuma.
Agrāk ametistu ierindoja starp vērtīgākajiem dārgakmeņiem līdzās dimantam, safīram, rubīnam un smaragdam. Kopš bagātīgu atradņu atklāšanas vairākās pasaules valstīs (piem. Brazīlijā) tas zaudējis lielu daļu agrākās vērtības. Tomēr šis fakts nemazina ametistam piemītošās dārgakmens īpašības.
Ametists ir februāra horoskopa akmens. Tas ir augstāko lietu izpratnes simbols - augsta ranga katoļu baznīcas amatpersonas nereti mēdz nēsāt gredzenu ar lielu ametistu. Senajā Grieķijā un Senajā Romā un viduslaiku Eiropā ametistu uzskatīja par spēcīgu līdzekli pret dzērumu - tāpēc no ametista tika izgatavotas arī vīna glāzes. Leonardo da Vinči ir rakstījis, ka ametists palīdz atvairīt ļaunas domas un palielina inteliģenci. Tibetas budisti uzskatīja, ka šis ir svētais Budas kristāls.
Ojārs Vācietis par ametistu uzrakstījis darbu "Leģenda par ceriņkrāsas akmeni" (krāj. "Viņu adrese – Taiga", 1966).
Ametrīns (vārdu "ametists" un "citrīns" kombinācija) - neparasta kvarca varietāte - violetā ametista un zeltaini dzeltenā citrīna apvienojums vienā kristālā. Dārgakmeņu tirdzniecībā lieto arī terminus bolivianīts, amecitrīns vai tristīns.
Neparasto akmens krāsojumu nosaka dzelzs ieslēgumu dažādā oksidācijas pakāpe kristālā. Šāds krāsojums var rasties tad, kad kristālā tā veidošanās laikā ir atšķirīgas temperatūras zonas (temperatūras gradients). Ametrīnu var radīt arī mākslīgi, dažādā temperatūrā karsējot dažādas ametista kristāla daļas.
Ametrīnu izmanto kā dārgakmeni, to slīpējot un iestrādājot rotaslietās. Retais dārgakmens pirmo reizi atklātā tirdzniecībā nonāca 1989. gadā. Nozīmīgākās atradnes atrodas Bolīvijā (Anahi) un turpat - pāri robežai - Brazīlijā (Riugrandi du Sula). Nedaudz ametrīna atrod arī Indijā (Haiderabada) un Kanādā (Ontario dārgakmeņu raktuves).
Ir leģenda, ka ametrīns pirmoreiz nokļuva Eiropā kā kāda konkistadora dāvana Spānijas karalienei pēc tam, kad šis konkistadors saņēma savā īpašumā Anahi raktuves Bolīvijā.
Avanturīns (no itāļu a ventura - pie izdevības - atsaucoties uz nejaušu avanturīna stikla izgudrošanu XVIII gadsimtā Murāno darbnīcās, angliski - aventurine) ir kvarca paveids. Tas ir daļēji caurspīdīgs akmens ar plāniem vizlas plātnīšu ieslēgumiem, kas liek akmenim mirdzēt (avanturescence).Visbiežāk avanturīns ir zaļā krāsā, bet tas var būt arī oranžs, brūns, dzeltens, zils vai pelēks. Visbiežāk avanturīna īpašo mirdzumu rada fuksīta (viens no vizlu minerāliem) ieslēgumi - tie dod sudrabainu mirdzumu. Oranžu vai brūnu mirdzumu rada hematīts vai getīts. Nereti avanturīns ir joslains. Liels daudzums vizlas ieslēgumu var padarīt to necaurspīdīgu.Avanturīnam ir gan ieža, gan minerāla iezīmes - tas sastāv no vairākiem minerāliem, tomēr kvarcs ir lielā pārsvarā. Vairākas tā īpašības nedaudz atšķiras no kvarca īpašībām. Avanturīna blīvums ir 2,64 - 2,69 un cietība - ap 6,5. Tiek izgatavots arī avanturīna stikls - populārs avanturīna viltojums no stikla un vara. Stiklā tiek iekausētas redzama lieluma vara plātnītes kas izkliedētas ļoti vienmērīgi, kamēr īstā avanturīna ieslēgumi ir ļoti maziņi un tie izkliedēti nevienmērīgi. Sākotnējā Murāno avanturīna recepte tika turēta noslēpumā - tas bija efektīgs sarkans stikls ar zelta mirdzumu, kas bija krāšņāks nekā jebkurš dabiskais avanturīns. Šī stikla izgatavošanas noslēpums ir zudis, taču ir attīstītas līdzīgas tehnoloģijas avanturīna stikla ieguvei. Zaļu avanturīna stiklu pirmoreiz ieguva 1865. gadā Francijā ar hroma piemaisījumu palīdzību un lielā daudzumā ražoja bižutērijai. Tiek ražota (gk. Japānā) arī īpaši mirdzoša avanturīna laka.
Berils (nosaukums, iespējams, cēlies no grieķu valodas - termins beryllos apzīmēja dažādus zilganzaļus akmeņus) - izplatīts minerāls. Berilam raksturīgi labi veidoti, heksagonāli stabveida kristāli, kuri var sasniegt ļoti lielus izmērus - pat 18 m garumu un 3,5 m platumu (Madagaskara, Malakialina).
Jau kopš seniem laikiem dzidri berila kristāli ir uzskatīti par vērtīgiem dārgakmeņiem to skaistās krāsas, izturības un spīduma dēļ. Visvērtīgākais berila paveids ir koši zaļais smaragds, taču ļoti vērtīgs ir arī zeltaini dzeltenais heliodors, jūras zilizaļais akvamarīns un citi berila paveidi.
Biksbīts (sarkanais berils) (nosaukts Jūtas minerālu kolekcionāra Mainarda Biksbija (Maynard Bixby) vārdā) ir koši sarkans minerāla - berila paveids. Biksbīta krāsa var variēt no orandži sarkanas līdz purpursarkanai. Uzskata, ka koši sarkano biksbīta krāsu dod mangāna piejaukums, taču iespējams, arī litijs. Juvelierkvalitātes biksbītu atrod ļoti reti - vislielākie slīpētie biksbīta kristāli ir mazāk nekā 3 karātus (600 mg) smagi. Biksbīta kristāli ir pieprasīts kolekciju materiāls. Sinonīmi: sitaparīts, pārtridžeīts.
Dimants (grieķu: adamas (αδάμας) – neievainojamais) ir oglekļa alotrops (citi oglekļa alotropi ir grafīts, fullerēns, karbīns, oglekļa nanocaurulītes, dimanta nanostienīši, lonsdaleīts un citi), kurā oglekļa atomi ir sakārtoti izometriski heksoktaedriskā kristāla režģī. Tā cietība un augstā gaismas dispersija padara to par noderīgu materiālu gan rūpniecībā, gan juvelierizstrādājumos. Dimants ir cietākais zināmais dabiskas izcelsmes minerāls, kas to padara par lielisku abrazīvu. Lai iegūtu apslīpētus dimantus, tos vienīgi ir iespējams apstrādāt zem augsta spiediena un augstas temperatūras ar citiem dimantiem (pazīstami kā II tipa (Type-II) dimanti), kuri ir cietāki, vai arī ar vielām, kuras ir cietākas par pašu dimantu. Šīs vielas var būt borazons, ultracietais fullerīts vai dimanta nanostienīši. Tas nozīmē arī to, ka dimants lieliski saglabā virsmas pulējumu – savu izcilo spīdumu. Dimanta kušanas temperatūra ir 3547 °C – visaugstākā no visiem minerāliem. Dimants tradicionāli tiek uzskatīts par visvērtīgāko dārgakmeni. Ik gadus pasaulē iegūst ap 130 miljonus karātu (26 tonnas) dimantus ar kopējo vērtību ap 9 miljardi ASV dolāru. Katru gadu arī mākslīgie dimanti tiek ražoti ap 100 tonnām. Dimants kā dārgakmens ir lietots reliģiska rakstura rituāliem Indijā jau vismaz pirms 2 500 gadiem. Vismaz tikpat sen dimants tiek lietots kā urbšanas un gravēšanas instruments. 19. gadsimtā dimantu popularitāte sāka pieaugt pateicoties lielākai tā ieguvei, uzlabotai apstrādes metodikai un tehnoloģijai, pasaules ekonomikas attīstībai un reklāmas kampaņām. No mārketinga viedokļa dimantu vērtē pēc četrām īpašībām: karātu daudzums, dzidrums, krāsa un slīpējums (angliski visi šie termini sākas ar "c" - tāpēc bieži saka "četru "c" likums"). Kaut arī mākslīgo dimantu ražošanas apjoms aptuveni četras reizes pārsniedz dabisko dimantu ieguves apjomus, absolūtais vairums mākslīgo dimantu ir ļoti nelieli un ar nepietiekamu juvelierkvalitāti - tie izmantojami tikai tehniskām vajadzībām. Aptuveni 49% dimantu iegūst Āfrikas centrālajā un dienvidu daļā, kaut gan nozīmīgas atradnes ir arī Kanādā, Indijā, Krievijā, Brazīlijā un Austrālijā. Dimantus parasti iegūst no kimberlītu piltuvēm - īpašām ģeoloģiskām struktūrām, kuras radušās īpaši augsta spiediena un temperatūras apstākļos, kas bijuši piemēroti dimantu ģenēzei. Dimantu ieguve un piegāde tiek saistīta ar daudziem politiskiem un militāriem konfliktiem, jo īpaši Āfrikā. Pastāv arī uzskats, ka lielākais dimantu ieguvējs - "De Beers" grupa - negodīgi izmanto savas dominējošās pozīcijas tirgū, lai to kontrolētu. Pēdējā laikā šīs kompānijas īpatsvars tirgū gan ir krities zem 60%. Pateicoties savām ārkārtējām fizikālajām īpašībām dimanti ieguva īpašu simbolisko nozīmi jau senos laikos. Iespējams, senākais dimantu pielietojums ir to ievietošana hinduistu dievību statuju acīs. Dimantus uzskatīja par dievu velti un tāpēc tiem piešķīra īpašu reliģisku nozīmi. Senie grieķi ticēja, ka dimanti ir dievu asaras, senie romieši - ka dimanti ir zvaigžņu atlūzas. Tibetas budismā, ka spazīstams arī kā Vādžrajāna (Dimanta ritenis), dimantiem ir īpaši nozīmīga simboliskā nozīme - Dimanta sūtra ir viens no populārākajiem šīs reliģijas tekstiem. Rietumu kultūrā dimantus tradicionāli saista ar bezbailību, taču bieži arī ar varu, bagātību, noziegumiem un neveiksmēm. Mūsdienās ar dimantiem simbolizē mūžību un mīlestību - ar tiem mēdz izrotāt saderināšanās gredzenus un bieži arī laulības gredzenus. Šādi uzskati un tradīcijas saistāmi ar "De Beers" īstenoto reklāmas kampaņu, kas tika uzsākta 1938. gadā. Pirms tam saderināšanās gredzeniem reti tika izmantoti akmeņi. Pirmais saderināšanās gredzens ar dimantu minēts saistībā ar Maksimiliāna I - Austrijas erchercoga laulībām ar Burgundijas Mariju 1477. gadā. Lielākajai daļai sabiedrības dimanti tai laikā nebija pieejami. Uzņēmums LifeGem papildina moderno dimanta simboliku, piedāvājot pārvērst kremētas cilvēka atliekas "memoriālajā dimantā". Šāds pakalpojums negūst lielu atsaucību, jo vairums cilvēku nejūtas komfortabli nēsājot šādi pārvērstas sava tuvinieka atliekas. Dimants ir aprīlī dzimušo horoskopa akmens. Dimanta kāzas ir 60 gadu kopdzīves jubileja.
Dimants folklorā un mītos
Pastāv uzskati, ka dimantam piemīt vairākas pārdabiskas spējas:
Ja dimants tiek nēsāts uz kreisās rokas, nēsātājs gūšot uzvaru neatkarīgi no pretinieku skaita; Lāsti un apsēstības atkāpjoties dimanta priekšā - dimants palīdz mēnessērdzīgajiem un vājprātīgajiem; Tas atņemot magnētam tā spēju pievilkt dzelzi (Plīnijs Vecākais); Arābijas dimanti spējot pievilkt dzelzi spēcīgāk kā magnēts (Plīnijs Vecākais); Dimantu var sasist tikai tad, kad tas iesmērēts ar svaigām kazas asinīm (Plīnijs Vecākais).
