Nefrīts (no grieķu nephros - "niere" - tā nosaukts tāpēc, ka senāk uzskatīja, ka šis akmens palīdz pret nieru slimībām) ir divu amfibola grupas minerālu - aktinolīta un tremolīta maisījums. Skaistās zaļās krāsas dēļ nefrīts ir iecienīts rotakmens, kam daudzās pasaules kultūrās (maori, ķīnieši, inuiti) tiek piešķirta liela nozīme. Jārēķinās ar to, ka angļu valodā pastāv termins "jade", kas apzīmē gan nefrītu gan arī ļoti līdzīgo žadeītu. Latviešu valodā abi šie termini ir nošķirti jeb vai arī, attiecībā uz senākiem šī termina lietojumiem vārds "nefrīts" apzīmē abu veidu minerālus. Nefrītu un žadeītu kā divus atšķirīgus materiālus izdalīja tikai XIX gadsimtā.
Abi nefrītu veidojošie minerāli veido smalkas šķiedras. Nefrīts sastāv no šādām īsām, savstarpēji savītām šķiedriņām. Šī iemesla dēļ nefrīts ir triecienizturīgs un līdz ar to - labs materiāls dažādiem darbarīkiem un ieročiem.
Nefrīta raksturīgo krāsu rada hroma piejaukums un aktinolīta sastāvā esošais dzelzs. Nefrīta krāsa variē no pelēkzaļas līdz tumši zaļai un gandrīz melnai un arī sarkanbrūnai. Atrodams arī cēls krēmbalts nefrīts. Cēlākie nefrīta paveidi var būt puscaurspīdīgi, taču parasti akmens ir necaurspīdīgs.
Onikss ir ahāta paveids - puscaurspīdīgs akmens ar baltām un melnām joslām. Bieži par oniksu dēvē arī melnbalti slāņotu marmoru, kuru pareizi jāsauc par marmoroniksu.
Oniksu izmanto kā rotakmeni - no tā izgatavo pērlītes, kamejas un akmens gravējumus. Oniksa gravējumos dažādās joslu krāsas izmanto lai radītu ainas dažādās krāsās - piemēram, gaišas figūras uz tumša fona. Senatnē oniksu ieguva Ziemeļāfrikā un no tā izgatavoja pārsteidzošus mākslas darbus. Senās Romas mākslinieku veidotās kamejas, kurās prasmīgi izmantota oniksa joslu dažādā krāsa, pieder pie juveliermākslas augstākajiem sasniegumiem.
Daļa veikalos nopērkamā oniksa ir dabiska, taču lielākā daļa iegūta, mākslīgi iekrāsojot ahātu. Oniksu nereti izmanto ar sēru rituāliem saistītos izstrādājumos.
Prazems (no grieķu - prasites - akmens sīpolloku zaļā krāsā) ir puscaurspīdīga - caurspīdīga kvarcīta vai halcedona varietāte bāli zaļā - zilganzaļā krāsā - šo terminu attiecina arī uz citiem līdzīgas krāsas akmeņiem. Agrāk termins "prazems" apzīmēja noteiktas ķīmiskās uzbūves un krāsas akmeni, tagad šis termins ir kļuvis plašāks.
Visbiežāk prazema kristālus iekrāso aktinolīta ieslēgumi. Atrasti arī bāli zaļas krāsas kvarca kristāli.
Ezotērikā un dziedniecībā prazemu uzskata par labu līdzekli pret drudzi un sāpēm, tas pazemina assinsspiedienu, nomierina. Tas veicinot līdzcietību un mīlestību pret citiem.
Delfu Apollona templis esot bijis celts no tīra prazema tādējādi nodrošinot priesteriem iekšējo mieru, kas nepieciešams, lai varētu pareģot.
Rubīns (no latīņu ruber – „sarkans”) ir minerāla – korunda paveids – koši sarkani, caurspīdīgi korunda kristāli. Rubīna sarkano krāsu nosaka hroma piejaukumi. Rubīns dabā ir ļoti reti sastopams, taču mūsdienās tiek ražots salīdzinoši lēts mākslīgais rubīns. Rubīns ir Bībelē visbiežāk pieminētais dārgakmens. Austrumos rubīnu sauc „lals” – ar šādu nosaukumu to agrāk pazina arī Krievijā.
Citus korunda juvelierkvalitātes kristālus sauc par safīriem. Rubīns kopā ar dimantu, safīru un smaragdu pieder pie vērtīgākajiem dārgakmeņiem.
Nereti kopā ar rubīniem tajos pašos iežos atrod ļoti līdzīgus līdzīgus dārgakmeņus - špineļus. Augstākās kvalitātes špineļiem cena ir līdzīga rubīna cenai
Pielietojums
Rubīnam ir šādi tehniska raksturojuma pielietojumi:
pasaulē pirmais lāzers tika radīts ar sarkano rubīnu. augstās nodilumizturības dēļ to izmanto augstas kvalitātes pulksteņu izgatavošanā.Safīrs (no ebreju ספּיר - "Sapir" - no Bībeles tekstiem - kaut gan Bībelē drīzāk bijusi atsauksme uz citu akmeni - lazurītu) ir minerāla - korunda paveids. Par safīru sauc jebkuru juvelierkvalitātes korunda kristālu, kas nav sarkanā krāsā - sarkanus korundus sauc par rubīniem. Visbiežāk safīrs ir zilā krāsā. Safīru veidojošais minerāls - korunds tīrā veidā ir bezkrāsains. Specifisko krāsu dod dažādi piejaukumi, piemēram dzelzs, hroms.
Dažādās zilās nokrāsas safīram piešķir dzelzs un titāna piejaukumi. Ja kristālam ir nepietiekams šāda piejaukuma daudzums, tam ir gaiša, pelēcīga krāsa un zemāka vērtība.
Dzeltenu un zaļu krāsu arī dod dzelzs piejaukums. Sārtiem safīriem ir hroma piejaukums. Ja hroma ir vairāk, akmens ir tuvāk sarkanai krāsai un ir uzskatāms par rubīnu.
Violetas, purpura krāsas korundam ir vanādija piejaukums. Šādi dārgakmeņi tradicionāli ir mazāk vērtīgi.
Baltie safīri (leikosafīri) visbiežāk sākotnēji ir viegli brūngani vai dzeltenīgi. Tīro krāsu iegūst, tos karsējot. Tīri bezkrāsas korundi ir ļoti reti.
Ir sastopami arī safīri kas dažādā apgaismojumā maina krāsu - tie ir zili dienasgaismā un purpura krāsā mākslīgā apgaismojumā.
Iegūst arī sintētiskus safīrus. Praktiski visiem pārdošanā esošajiem safīriem krāsa ir padarīta košāka, tos karsējot. To, vai safīrs ir karsēts vai nē, var noteikt, apskatot to mikroskopā. Praktiski jebkurā safīrā ir cita minerāla - rutila ieslēgumi. Rutils veido smalkus, matveida kristālus. Ja safīrs ir karsēts, smalkie rutila matiņi ir saraustīti.
Sfalerīts (nosaukums cēlies no grieķu sphaleros - nodevīgs, viltīgs - minerāla daudzveidīgā izskata dēļ) - cinka sulfīds (ZnS) - minerāls, nozīmīgākā cinka rūda. Tas pārsvarā sastāv no cinka sulfīda kristāliskā formā, taču vienmēr satur arī dzelzi. Ja dzelzs saturs ir augsts, sfalerīts iegūst blāvi melnu krāsu - šādu varietāti sauc - marmatīts ((Zn,Fe)S). Marmatīts parasti sastopams asociācijā ar galenītu, pirītu, un citiem sulfīdiem kopā ar kalcītu, dolomītu, un fluorītu. Kalnrači sfalerītu sauc arī par cinkmāni.
Minerāls kristalizējas kubiskajā singonijā. Heksagonālās singonijas analogs ir pazīstams kā vurcīts. Kristāliskā režģa konstante - 0,542 nm. Dažiem tumšpelēkajiem paraugiem ir novērojama sarkana iridiscence - šādu akmeni sauc par rubīna sfalerītu. Bāli dzeltenās un sarkanās varietātes satur ļoti maz dzelzs un var būt caurspīdīgas. Dažiem paraugiem novērojama fluorescence ultravioletajos staros. Dārgakmeņiem līdzīgajiem, bālas krāsas paraugiem no Ņūdžersijas praktiski nav dzelzs piemaisījuma, tiem ir raksturīga spēcīga fluorescence orandžā un/vai zilā krāsā. Šo varietāti sauc par kleiofanu.
Sfalerīts bija viens no pirmajiem minerāliem, kura struktūru izpētīja ar rentgenogrāfijas metodēm
Izmantošana
Sfalerīts ir nozīmīgākā cinka rūda, taču no tā iegūst arī retākus piemaisījumus - kadmiju, indiju, galliju. Nozīmīgu daļu iegūtā sfalerīta izmanto krāsu rūpniecībā, iegūstot cinka baltumu. No dabā sastopamā sfalerīta iegūst arī ķīmiski tīru cinka sulfīdu, kuru var izmantot kā luminoforu. Šādu matriālu, pievienojot tam sudrabu un varu, izmanto televizoru, radiolokācijas iekārtu un oscilogrāfu kineskopu izgatavošanai. Ķīmiski tīru sfalerītu izmanto mirdzošu krāsu izgatavošanai.
Piemērota lieluma un caurspīdīguma kristālus slīpē kā dārgakmeņus, parasti piešķirot tiem briljanta griezumu lai pēc iespējas labi parādītu sfalerītam piemītošo augsto dispersijas spēju, kas vairāk, kā trīs reizes pārsniedz dimanta rādītājus. Tāpēc nesen slīpētam sfalerīta kristālam raksturīga efektīva krāsu spēle un mirdzums un to var sajaukt ar dimantu. Taču sfalerīta nelielās cietības un trausluma dēļ tas nav piemērots juvelierizstrādājumiem un to labāk atstāt neapstrādātu. Tā kā dzidri kristāli ir sastopami ļoti reti, kolekcionāri un muzeji nereti ir gatavi maksāt par paraugiem, kuru masa pārsniedz karātu (200 mg). Dārgakmens kvalitātes sfalerīts parasti ir dzeltens līdz medus brūns, sarkans līdz orandžs vai pat zaļš.
Smaragds (no grieķu σμάραγδος - mirdzošs, spīdošs) (Be3Al2(SiO3)6) ir koši zaļš minerāla – berila paveids. Tas ir viens no vērtīgākajiem dārgakmeņiem līdzās dimantam, rubīnam un safīram, un nereti ir dārgāks nekā pārējie trīs. Lielākajai daļai atrasto smaragda kristālu ir ieslēgumi, kas samazina to vērtību.
Smaragda krāsu nosaka hroma un dzelzs (arī vanādija) piejaukumi. Smaragda cietība ir 7,5, taču ieslēgumi to var pazemināt.
Smaragds ir visu toņu zaļā un zilganzaļā krāsā. Augstākas kvalitātes smaragds ir dzidrs, taču vērtīgi ir arī akmeņi, kas nav pilnīgi dzidri. Absolūti lielākā daļa smaragda kristālu ir ar tik daudz ieslēgumiem, ka tie nav pat caurspīdīgi.
Kolumbijā – valstī, kur atrod visaugstākās kvalitātes smaragdu, atrod arī retu smaragda paveidu – zvaigžņu smaragdu. Tam ir raksturīgs sešstarains atspīdums, ko rada noteiktā veidā orientētu oglekļa matiņu ieslēgumi.
Lai uzlabotu smaragda izskatu, tas tiek turēts augu eļļā, kas lēnām aizpilda akmens mikroplaisiņas.
Pasaulē lielākais smaragds sver 16 300 karātus un atrodas Stambulā, Topkapi pilī.
Turmalīns (no singāļu turamali – „pelnus pievelkošais akmens”) ir termins, kas apzīmē radniecīga ķīmiskā sastāva un kristāliskās struktūras minerālu grupu.
Izmantošana
Praktiski visi turmalīna grupas minerāli ir izmantojami juvelierizstrādājumos – tie uzskatāmi par dārgakmeņiem. Par visvērtīgāko var uzskatīt cēli zilo indigolītu, vērtīgi dārgakmeņi ir arī zaļais verdelīts un sārtais rubelīts. Paradoksālā kārtā visretākais turmalīna grupas minerāls – bezkrāsainais ahroīts netiek augstu vērtēts un no caurspīdīgajiem turmalīniem ir vislētākais.
Turmalīna kristālos tika atklāta gaismas polarizācija un arī piroelektrisms.
Saturs iegūts no "http://lv.wikipedia.org/wiki/Turmal%C4%ABns" //
