Kas zobojas par tēva un vīra prātu, tai skaitā arī par vīriešu plāniem, tam sākt drupt dzerokļi. Kas kāda iemesla dēļ neieredz vīrieša prātu, tam zobi sagādā daudz sāpju. Kas pret citu atņirdz zobus, tam iznīkst priekšzobi, bet, kas vēlas cilvēkus nežēlīgi pazemot, tas tiek pieparadontozes – zobu sakņu iekaisuma, kā dēļ zobi var pat izkrist, lai cilvēki vairs nevarētu izmantot muti par cīņas ieroci. Paradontoze ir zobus ietverošo audu atslābšana, kuras dēļ zobi mutē ir sākuši ļodzīties. Ja cilvēks pastāvīgi domā par atmaksu gribošu cilvēku un vēlētos kaut ko izdarīt, kaut vai otram ieskaidrot, ka to nedrīkst, ja izmisuma brīdī viņam rodas vēlme nodarīt otram kaut ko sliktu, lai viņš saprastu, cik daudz slikta viņš nodara citiem, viņa smaganas asiņo pastāvīgi – reizēm vairāk, reizēm mazāk. Tam, kurš ļoti vēlas otram sadot pa zobiem, bet vēlēšanās būt inteliģentam cilvēkam spiež sevi padarīt nejūtīgu jeb vienaldzīgu, jeb sausu, smaganas sāk žūt jeb kļūst vaļīgas. Šādi rodas parodontoze. Parodontozes slimnieks var būt skops vārdos, bet no viņa vārdiem baidās, jo viņa, vienalga, cik pieklājīgi teiktajā ir apvainojums, vērtējums, pārmetums, neapmierinātība, cietēja sarūgtinājums. Viena īpatnība, kas nosaka parodontozi jau agrā jaunībā, ir vienaldzība. Mazvērtības kompleksos dzīvojoša cilvēka lepnība grauž pati sevi tik ilgi, kamēr zobi izkrīt no mutes.