NBA allaž bijuši lieliski spēlētāji ar baltu ādas krāsu- Larijs Bērds, Džons Stoktons, Džerijs Vests u.c. Tomēr bijuši arī pagalam nevarīgi puiši, un šoreiz piedāvāju par to pārliecināties. Šie varētu būt spilgtākie piemēri agrāko gadu stereotipam par balto spēlētāju neveiklību basketbola laukumā.
Rakstā minēti tikai ASV dzimušie vai uzaugušie basketbolisti.
Džo Vulfs. (Joe Wolf) 90. gadu vidū Džo Vulfs kopā ar Šakilu O'Nīlu spēlēja Orlando ''Magic'' un drīz kļuva par līdzjutēju mīluli (līdzīgi visiem augumā ļoti raženajiem baltajiem basketbolistiem). Ik reizi, kad viņš mājas spēlēs guva grozu, zāles skaļrunī atskanēja vilkam raksturīgs rēciens. Būtu bijis varen iespaidīgi, ja Vulfs patiesi spētu iebiedēt pretiniekus. Taču patiesība bija skauddrāka: 11 sezonās Vulfs vidēji spēlē guva 1,8 punktus un savāca 3,3 atlēkušās bumbas.
Gregs Kaits (Greg Kite). Pirms kļūstiet par NBA ģenerālmenedžeri, derētu iekalt prātā nerakstītu likumu: nekad nedraftējiet spetiņas pēdas garu balto spēlētāju no Brighema Janga universitātes, kuram ir ''potenciāls'', Gregs Kaits bija vājākais Bostonas ''Celtics'' spēlētājs, kad ''ķelti'' 1984. un 1986. gadā kļuva par NBA čempioniem. Kā Kevina Makheila un Roberta Periša dvielīšu pienesējs Kaits karjeras laikā sasniedza lieliskus statistikas rādītājus-2,5 punkti un 3,8 atlēkušās bumbas ik spēlē.
Denijs Ferijs. (Danny Ferry). Denijs Ferijs varētu būt visu laiku sliktākais spēlētājs, kurš ticis draftēts ar tik augsto otro numuru. Kad 1998. gadā viņu draftēja Losandželosas ''Clippers'', Ferijs atteicās spēlēt vienā no līgas vājākajām komandām un devās uz Eiropu. Pēc gada, atgriezies no Vecā kontinenta, Ferijs piespieda ''Clippers'' aizmainīt viņu uz Klīvlendas ''Cavaliers'', kas pretī atdeva jauno un talantīgo Ronu Hārperu. Šis varētu būt viens no ''Clippers'' visu laiku veiksmīgākajiem darījumiem, kurš arīdzan pielika punktu ''Cavaliers'' cerībām uz čempiona titulu. Ferijs varēja iemest pustālo metienu, taču nespēja ne skriet, ne lēkt. Tomēr viņš bija augumgā slaids baltais cilvēks, kura tēvs ir bijušais NBA spēlētājs, tādēl vismaz desmit gadu karjera līgā viņam bija garantēta.
Šons Bredlijs (Shawn Bradley). Viņš bija garš, un viņam bija ķēriens uz metienu bloķēšanu, taču viņš bija arī 1993. gada drafta otrais numurs. Tas uzliek atbildību kļūt vismaz par diezgan labu spēlētāju. Tomēr Bredlijs vairāk ķļuva slavens ar to, ka pāri viņa rokām tika izpildīti efektīgi slamdanki un ka viņš bieži iesaistījies strīdos ar tiesnešiem. Kādam būtu jāpaskaidro ģenerālmenedžerim, ka balta ādas krāsa plus slaids augums vēl nenozīmē nākotnes NBA zvaigzni.
Džims Makilveins (Jim McIlvaine). Šis puisis pašrocīgi izjauca Šona Kempa basketbolista karjeru. Kamēr Sietlas ''Supersonics'' līderis 1996. gadā cīnijās par labu kontraktu, kluba vadība viņu ignorēja, tērējot naudu ''slotaskātam'' vārdā Džims Makilveins. balstoties uz spēlētāja potenciālo izaugsmi, ''Supersonics'' ar viņu parakstīja piecu gadu līgumu par 35 miljoniem USD (vairāk nekā Kempam). Tas ļoti saniknoja gan Kempu, gan viņa komandas biedru Gerjiu Peitonu, tādējādi komanda, viena no reālākajām pretendentēm uz NBA čempiona titulu, sabruka (pēc iekļūšanas 1996. gada finālā nākamajos gados klubs netika par līdz konferences finālam). Kemps drīzumā arvien vairāk pievērsās sīvā malkošanai un piespieda ''Supersonics'' vadībai viņu aizmainīt pret vēl vienu nākotnes alkoholiķi Vinu beikeru (acīmredzot Sietla patiesi ir depresīva pilsēta). Ko paveica Makilveins? Karjeras laikā vidēji mačā guva 2,7 punktus un izcīnija 3,1 atlēkušo bumbu...
