Vai tu zini, kāpēc tev ir trausli kauli?9
Pētnieki noskaidrojuši, ka cilvēka kauli kļuvuši trausli un viegli pēc tam, kad viņš pārgāja uz zemkopību. Līdz neolīta periodam mūsu senču skelets ne ar ko neatpalika no orangutana skeleta stiprības ziņā. To izdevās saprast, veicot ASV Ilinoisas štatā izrakumos atrasto dažādu Homo sapiens grupu cilvēku, kuri šajā teritorija dzīvojuši pēdējo 7000 gadu laikā, kaulu tomogrāfisko un rentgena izpēti.
Vispirms pētniekus interesēja gūžas, kas ir ļoti lielas slodzes nesējs cilvēka ķermenī, kaulga galviņas, kā arī elkoņa, pleca ceļgala un pēdas kaulu porainais sastāvs. Pētnieki salīdzināja tos ar mūsdienu šimpanzes un izrakumos atrasto hominīdu – neandertāliešu, parantropu un australopiteku – kauliem. Konstatēts, ka porainās kaulu vielas blīvums ievērojami samazinājies laikā, kad notikusi pāreja uz nometnieku dzīvi, un jo īpaši spilgti tas izpaudies ķermeņa lejas daļā. Vidēji kopējā mednieku – vācēju kaulu masa bijusi vismaz par 20 % lielāka. To varot izskaidrot ar pastāvīgo slodzi uz kauliem, kas bija jāiztur, dodoties tālos pārgājienos pēc barības, tādējādi mednieku – vācēju kauli kļuva aizvien stiprāki un blīvāki, un tas noveda pie tā, ka izveidojās noturīga stiprības rezerve, kas savukārt ļāva efektīvi turēties pretim vecuma izraisītajiem organisma bojājumiem.
Pētījums pārliecinoši parādot, ka kaulu stiprības ziņā pirmie cilvēki daudz neatšķīrās no citiem primātiem, un tikai izmaiņas kultūras un ekonomikas jomā izraisīja cilvēka kaulu radikālas izmaiņas. Tādējādi kļūstot skaidrs, ka galvenie profilaktiskie pasākumi vecumā pret kaulu lūzumiem un osteoporozi ir nevis ar kalciju bagāta diēta, bet gan – fiziskas nodarbības.
Tāpat vēstīts, ka patlaban cilvēku anatomijai nav nekādu vērā ņemamu šķēršļu, lai nostiprinātu kaulus līdz senatnes mednieka vai orangutana līmenim, taču mūsdienu pasaulē pat maksimālās soldzes nespējot izraisīt tik regulāru un spēcīgu spiedienu uz cilvēka kauliem, kādu savulaik izbaudīja cilvēka senči un citi primāti. Mūsdienu cilvēks dzīvo tādā tehnoloģiskajā un kultūras vidē, kas na pat salīdzināma ar senatnes adaptācijas evolucionārajiem mehānismiem. Aptuveni pirms septiņiem miljoniem gadu hominīdu evolūcija bija vērsta uz maksimālu fizisko slodzi izdzīvošanas nolūkā savukārt pēdējo 50-100 gadu laikā cilvēki pārgājuši jau uz izdzīvošanas bīstamu nometnieku dzīvesveidu, jo evolūcija viņus nav sagatavojusi ilgstošai sēdēšanai pie datorgalda vai automašīnas stūres…