›

Treniņš bez steroīdiem - cik tālu var tikt?32

363 5

Ikviens, uzsākot savas fizkultūrieša gaitas, izvirza sev konkrētu mērķi, visbiežāk kā mērķis uz kuru tiekties tiek ņemts kāds vai nu sportists, vai modelis. Diemžēl, bet skarbā dzīves realitāte ir tāda, ka tajā līmenī, kurā ar ķermeni un izskatu tiek pelnīta nauda (te es domāju – konkrēti sportisku izskatu, neko vairāk), tiek izmantoti visi iespējamie konkurētspējas līdzekļi, tajā skaitā arī preparāti, kas ļauj krietni paplašināt cilvēka fiziskās iespējas. Šāda situācija rada visādus muļķīgus strīdus, kad publiski tiek apspriesti sportisti, aktieri, modeļi uzdodot vienu jautājumu – A viņš lieto?

Šāda situācija pati pa sevi nav nekas dīvains un, manuprāt, arī nav nosodāms, jo, beigu beigās, tas ir bizness un katrs cīnās par vietu tajā, pieņemot tos noteikumus, kas šajā vidē ir bijuši. Problēma ir cita. Šāda situācija faktiski ir cilvēku muļķošana, jo daudzi no iepriekš pieminētajiem iesācējiem, kuri neko nezina par konkrēto sportu un jomu, nesaprot ko var sasniegt nelietojot farmakoloģiju un kas jau ir panākts izmantojot stipras iedarbības preparātus.

Tieši tāpēc, domāju, vajadzētu sniegt nelielu ieskatu tajā kas vispār ir naturālais bodibildings, ja to tā varētu saukt un uz kādu formu var cerēt cilvēks, kuram nav ne mazākās vēlēšanās lietot farmakoloģiskos preparātus.

Jāsāk ar to ka scaronajā... Autors: Spocmenc Treniņš bez steroīdiem - cik tālu var tikt?

Jāsāk ar to, ka šajā gadījumā visu nosaka ģenētika un, ja netiek lietoti preparāti, kas šo ģenētikas faktoru “lauž”, tad tas faktiski ir pats būtiskākais faktors. Teiksim, ja cilvēks ir izteikts ektomorfs, ar ļoti ātru vielmaiņu, kuram dominē “lēnie” muskuļi un ir zems dabīgā testosterona līmenis, tad, protams, viņa maksimumi muskuļu būvēšanas ziņā būs salīdzinoši zemi. Tajā pašā laikā ar ģenētiku var paveikties un tas ļaus tikt jau pie atzīstamas formas (taču tā noteikti nebūs sacensību līmeņa forma).

Īstenībā, ja mēs gribam noteikt savu aptuveno sausās muskuļu masas maksimumu, tad var izmantot ļoti vienkāršu formulu, kas ir:

Sausā masa = Augums (cm) – 100

Tas nozīmē, ka 183 cm garam jauneklim, kurš ir ļoti apdāvināts (kam paveicas mazāk, bet tādu ir absolūtais vairākums, rezultāti ir mazliet slikāki), maksimāli iespējamā “liesā” masa ir aptuveni 83 kilogrami. Te gan jāsaprot, ka tas ir nevis SVARS, bet liesā masa (bez taukiem, bet ar skeletu un ūdeni). Mūsu gadījumā, pie maksimāli saprātīgi zemākā zemādas tauku īpatsvara, ko ir jēga sasniegt naturāli (aptuveni 7%; iespējams arī mazāks tauku procents, taču tādā gadījumā, ja mēģina noliesēt vairāk, izteikti “deg” arī muskuļi) jaunekļa svars sastādīs aptuveni 89 kg. Viss.

Tomēr, kā jau rakstīju, tas viss ir pie nosacījumiem, ka jaunietis ir ģenētiski apdāvināts un faktiski tikai šim konkrētajam mērķim, ķermeņa būvēšanai, strādā. Ikdienā šādi gadījumi praktiski netiek novēroti, tāpēc parasti muskuļu ir mazāk, tauku – vairāk.

Tiesa, iepriekš piedāvātais aprēķins ir domāts tādām “kačalkas sarunām”, kad starp piegājieniem tiek apspriesti dažādi jautājumi un, lai nesarežģītu dzīvi, tiek izmantota šī formula.

Priekš advancētākiem gadījumiem, lai noteiktu savu maksimālo spēju robežu, var izmantot tā saukto Sausās muskuļu masas indeksu. Protams, var izmantot neskaitāmos kalkulatorus, kas ir pieejami Internetā (meklēt pēc atslēgas vārdiem Fat free mass index vai FFMI), vai arī aprēķināt pašam. Tiesa, te būs nepieciešams kalipers vai vienkārši ir jāzina aktuālais zemādas tauku daudzums.

Tātad, lai noteiktu savu FFMI indeksu, nepieciešams savu lieso masu (kilogramos) dalīt ar sava auguma kvadrātu.

Savukārt, lai iegūtu liesās masas rādītāju, vajag noskaidrot cik kilogramus sastāda zemādas tauki (aprēķina: svars reizināts ar tauku procentu, izteiktu decimāldaļās) un tad šis iegūtais rezultāts jāatņem no aktuālā svara.

Kā piemērs: 92 kg smags, 183 cm garš fizkultūrietis ar 15% zemādas tauku.

Liesā masa: 92×0.15 = 13.8; 92—13.8=78.2

FFMI: 78.2/1.83×1.83 = 23.35

Kā redzam, tika iegūts rezultāts, taču parastam cilvēkam tas ir tikai skaitlis, jo bez konteksta tas ir nesaprotams.

Kā izpētīja zinātnieki, tad iegūtos FFMI indeksa rādītājus var iedalīt sekojoši:

Indekss Skaidrojums 16-17 Krietni zem vidējā līmeņa 18-19 Vidējais līmenis 20 Virs vidējā līmeņa 21 Krietni virs vidējā līmeņa 22 Izcils līmenis 23-25 Labs naturāla sportista līmenis 26-27 Izcili apdāvinātu naturālo sportistu līmenis 28-29 Teorētiski to var sasniegt naturāli, taču zinātnei nav izdevies fiksēt šādu gadījumu 30 un vairāk Pilnīgi droši var apgalvot, ka šāds atlēts nav naturāls un lieto farmakoloģiju

Tātad, var teikt, ka mūsu piemērā, lai arī konkrētais fizkultūrietis nav ne tuvu ideālai formai vispārējā bodibildinga saprašanā, ir gana apdāvināts un naturālā treniņā ir uzskatāms par diezgan apdāvinātu.

izveidot rakstu izveidot testu

Tad kāds ir tas līmenis uz... Autors: Spocmenc Treniņš bez steroīdiem - cik tālu var tikt?

Tad kāds ir tas līmenis, uz kuru cilvēki var pretendēt trenējoties bez anabolisko asteroīdu un citas farmakoloģijas pielietošanas? Te ir jāatgriežas vēsturē, jo ar pilnīgu pārliecību par naturālā treniņa rezultātiem mēs varam runāt tikai par to laiku, kad nebija pašu preparātu. Tātad, mākslīgos hormonus kā tādus praksē sāka izmantot pagājušā gadsimta 30-tajos gados (tas bija testosterons), kas nozīmē, ka visi iepriekšējo gadu spēkavīri pavisam noteikti bija “tīri” (vismaz mūsdienu izpratnē – pilnīgi noteikti).

Līdz ar to, pilnīgi droši var iet gūglē un meklēt 20. gadsimta sākuma populārākos spēka atlētus (par bodibilderiem viņus, tomēr, nevar saukt) – Jūdžinu Sendovu (viņa vārdā nosaukta arī “Mr.Olympia” galvenā balva un tā ir veidota atbilstoši viņa izskatam), Aldreds Moss, Bobijs Pandūrs, Ernests Kadīns un citi. Tas arī ir aptuvenais līmenis uz kādu var cerēt trenējoties naturāli.

Kāpēc aptuvenais? Nu, pirmkārt tāpēc, ka ne visi tā laika spēka sporta pārstāvji trenējās izskatam, jo pārsvarā tie bija cirka mākslinieki, svarcēlāji, cīkstoņi utml., viņiem izskats bija tikai kā ekstra, ar kuru izcelties, nevis treniņi TIKAI muskuļu masas hipertrofijas ziņā. Tieši tāpēc var pieļaut, ka šur tur viņi arī varētu būt mazliet (bet tiešām – tikai mazliet, pat netrenētai acij pavisam nemanāmi) labāki. Otrkārt, jāņem vērā, ka mūsdienās ir labākas zināšanas par uzturu, ir pieejami uztura bagātinātāji, kas arī nospēlē savu lomu. Tomēr, nevajag uz to likt lielas cerības, ka nu tieši proteīna burka, kuras nebija Sendovam, no jums izveidos krietni pārāku atlētu.

Paturpinot scarono pascaronu... Autors: Spocmenc Treniņš bez steroīdiem - cik tālu var tikt?

Paturpinot šo pašu ideju, ir jārunā arī par naturālo bodibildingu kā sporta veidu un federācijām, kuras sevi pasludina par naturālām un no farmakoloģijas brīvām.

Vai ir naturāls bodibildings sporta līmenī? Godīgi? NAV! Vai naturālās federācijas patiešām ir naturālas? Turpinām godīgās atbildes? Lielākoties – nē!

Patiešām naturāls bodibildings nevienam nav interesants. Nu iedomājieties Sendova laiku sportistus. Viņi mūsdienu reālijās, ienākot tādā vidēji aritmētiskā svaru zālē, noteikti nebūtu ne paši lielākie, ne stiprākie. Viņi būtu parasti “Average Joe”, kuri pat paliktu nepamanīti. Nu jā, trenējas cilvēks, nu ok. Un? Ja mēs labi apzināmies, ka mūsdienās Arnolds Švarcenegers, kurš jau lietoja visu, ko viņa laikā varēja lietot, turklāt zirgu devās (to apstiprina viņš pats un tā laika sportisti) un bija pasaules labākais bodibilderis, iespējams, nespētu uzvarēt pat Latvijas čempionātā (un pie mums līmenis ir tāds kāds tas ir)… tad gadsimta sākuma spēka sporta izcilnieki ir paši saprotiet kur.

a runā par federācijām, tad, lielākoties, to naturālums slēpjas nevis totālā dopinga kontrolē, bet gan farmakoloģijas lietošanas ierobežojumos. Kāpēc tā? Te ir tā pati atbilde, kas iepriekš – pat, ja jau sākotnēji sportists tiek pasludināts par naturāli, mūsdienās sabiedrība grib redzēt kaut ko TĀDU, tāpēc pat šādā situācijā ar savu patiešām naturālo formu viņš nevienam nav interesants. Ne skatītājiem, ne sponsoriem un līdz ar to arī – pašai federācijai.

Nobeigumā gribētu atzīmēt to, ka, lai arī mēs runājam par ģenētisko maksimumu kā progresu ierobežojošu faktoru, realitātē tikai ļoti retos gadījumos tā tas patiešām ir. Cilvēki trenējas kā sadomā, ēd – kā sanāk un pēc tam, kad viņu sākotnējais progress (kas parasti ir diezgan straujš) kļūst lēnāks vai apstājas, sāk runāt par ģenētikas ierobežojumiem. Nē, tā nav. Patiesībā tikai izcili apdāvināti cilvēki spēj to sasniegt, turklāt tikai tādā gadījumā, ja arī ļoti smagi strādā.

Tāpat arī ir skaidri jādefinē priekš sevis – kas ir tas kamdēļ es trenējos? Ja mērķis ir visu laiku progresēt un uzstādīt aizvien jaunus un jaunus personīgos, bet, iespējams, arī ne tikai personīgos rekordus, tad pieturēšanās pie naturālā treniņa jau pašā sākumā ir ne tikai ceļš uz nekurieni, bet gan bīstama izvēle, kas var beigties ar smagiem savainojumiem. Savukārt, ja prioritārs ir tieši šis naturalitātes princips, tad nav nekādas jēgas iespringt uz ģenētisko maksimumu, jo sasniedzot to vienā rādītājā/parametrā, var attīstīt savas spējas citā utt., kā saka, tad bauda jāmācās gūt no procesa.

Iepatikās raksts? Gribi uzzināt vēl ko jaunu? Lasi lielsunstiprs.com!

363 5 32 Ziņot!

Ieteikt: 0 0 0

Izmantotie avoti:
http://lielsunstiprs.com