Svabadā labadā, kur ir mans kaladū, kaladū?!5

Zīme, kas brīdina, ka tuvumā sastopami zirgi. Šajā brīdī es jau sāku reāli domāt par savu mājasdarbu, kas jānodod pirmdien!

Baigie sūdi (chill-axe! Ne jau zirgu.)! Bet nu tāda situācija paliek pēc biomasas ražotāja saimniekošanas rajonā.

Atkāpjoties no stāsta par brauciena laikā apskatīto, pastāstīšu sev zināmo par bioenerģijas ražošanu vietējā apkaimē… Kā zināms, kā izejmateriālu, pārsvarā, izmanto augu zaļo masu, kuru iegūst vienkārši pļaujot zāli. Tā kā, lai nodrošinātu efektīvu koģenerācijas stacijas darbību ir nepieciešams izejmateriāls arī ziemā, kad zaļās masas ieguve nav īpaši reāls pasākums mūsu klimata apstākļos, tad šis materiāls tiek krauts kaudzē, kur to sapresē, pārbraukājot ar traktoru, un tad noklāj ar īpaši parasto melno plēvi, kuru nostiprina ar vecām riepām. Tad nu tā – šeit jau kādus 3 gadus darbojās viens no šiem zaļajiem enerģētiķiem, kura ražotne atrodas kaut kur Limbažu apkaimē. Mans rajons ir 3-4km attālumā no Rīgas robežas. Zālāji tiek pļauti, burtiski, nedēļu no vietas, ja to +/- atļauj laikapstākļi. Daļa platību tika pat apsēta ar kādu speciālu zālāja maisījumu, kam, laikam, ir augsta enerģētiskā vērtība. Pārējās bija vienkārši parastas pļavas, kura pat nebija tikušas gadiem pļautas, kopš vietējo lopkopības uzņēmumu saimniecības apjomu samazināšanas vai pat tās izbeigšanas. Viss jau būtu lieliski – pļavas iekoptas un izejmateriāls iegūts, no kā tad vēlāk ražo elektrību, kas nenodara tādu skādi kā, piemēram, HES, bet daļa pļavu tiek nopļautas tikai daļēji, komunikācija ar zemju īpašniekiem arī ir minimāla, lai neteiktu – vispār nekāda. Pirms gada vienam no man pazīstamiem šiem zemju īpašniekiem tika piedāvāts noslēgt zemes nomas līgumu ar nosacījumiem, ka tur tiks audzēta kukurūza, kas, kā zināms, arī ir viens no bioenerģijas izejmateriāliem, ar nosacījumu, ka zaudējumus, kas radušies dabas apstākļu dēļ, sedz pats zemes īpašnieks…LOL. Pļauts tika pēc principa „Priekšnieks teica pļaut un tad uz priekšu!”, kā rezultātā nopļautas arī pļavas, kuras bija paredzētas lopbarības sagatavošanai. Nopļauto zāli krāva kaudzē, kāda lauka stūrī (laikam jau tomēr ar īpašnieka atļauju) un tiek pamazām vesta prom ziemas beigu un pavasara periodā. Attēlā redzami kaudzes atlikumi. Jāpiebilst arī, ka katru gadu kaudze tiek krauta citā nogabalā…

Un tagad parēķinot, kādas varētu būt izmaksas visas traktortehnikas (4-6 traktori, kas nedēļu līdz divas dedzina degvielu uz laukiem) izmantošanai, tāpat arī biosūdu transporta izmaksas uz ražotni, kas atrodas, velns viņu zina kur un + tam tiek izmantots arī minerālmēslojums, kas arī nemaksā lēti, es nespēju saprast, cik lielai ir jābūt tā izejmateriāla energoatdevei, lai šis ražošanas process būtu kaut mazākajā mērā lietderīgs, neņemot vērā ievērojamās Eiropas savienības subsīdijas bioenerģijas ražotājiem, Vienotos platību maksājumus, kuru , kā noskaidroju, var saņemt arī par cita īpašnieka zemi, ja tikai sevi atzīmē kā personu, kas to apkopj, pļaujot zālāju, un līdz šim bijušo valsts atbalstu, kā vietā mums tagad nāksies mazliet piemaksāt pie sava elektrības rēķina…

Atgriežoties pie brauciena temata, esam sasnieguši novada robežu, aiz kuras parasti bija novērojamas ceļa seguma kvalitātes izmaiņas, bet nu šoreiz to nepārbaudīsim, jo maršruts ved citur...

Paliksim sava novada robēžās...

Uuuuuun sākās šķēršļu zona... zin, nav viegli tādus uzveikt ar fočiku rokā...

Esam atdūrušiem mežā... karte rāda, ka šeit jābūt ceļam tālāk.... kaut kā neizskatās... drošvien meža troļļi apēda ceļa segumu, kura vietā ātri sazaroja koki...

Paskatamies atpakaļ....

uuuuun atklājam, ka gar mežu ved nedaudz sliktāka seguma ceļš.