Smags darbs atmaksājas22

Un es tā arī darīju, trenējos cik tik varēju. Jo manā prātā arī bija šī doma, kad jau pēc 18.gadu vecuma man tie kauli paliks tak cietāki un nespēšu neko tā īsti daudz vairs izdarīt. Un tas vēl vairāk motivēja kad ir jāiegulda no sevis tie 100%, jo katrai dienai ir nozīme.Tāpēc jādara viss kas ir manos spēkos, atceros kad bija tā nevarēju sagaidīt to dienu kad atkal varu iet uz zāli, lai trenētos. Un jā starpcitu kad iegāju pirmo reizi zālē izejot no tās es kādus 5gadus nebiju ne pilīti alkoholu lietojis, pēc tam izņēmumu gadījumos glāzi vīnu, un pēc dažu mēnešu treniņiem atmetu pīpēšanu ar. Atmetot pīpešānu uhh apetīte parādījās labi un to es ar izmantoju pusotra gada laikā pieliku klāt 15kg masu. Es tik ļoti par visu varu gribēju rezultātus gan muguras iztaisnošanā gan apjomā un biju gatavs darīt visu, lai to izdarītu, jo nu mani bija pārņēmusi degsme un ticība sev, kā jau minēju nekādas barjeras ar nespēja mani apturēt. Bildēs šeit pirmajās divās 18.gadi man ir trešejā bija tieši 19.gadi palikuši pirmajās divās svars bija ap 77kg un trešajā bildē 80-81kg.

Mani pārņēma liela aizrautība ar šo visu un es paliku ļoti neatlaidīgs. Sāku interesēties par uzturu kā ir labāk ēst sāku lasīt informāciju un interesēties kad man jādara, lai iegūtu to ko vēlos. Gribas spēks vienkārši nepārtraukti pieplūda, sports man deva tik daudz plusus, ne tikai sporta zālē, bet jo vairāk ārpus tās, skolā es sāku kārtīgāk mācīties un nekavēt, strapcitu tajā periodā kad tusējos līdz 15gadu vecumam man neattaisnotās stundas daudz bija un nesekmīgās atzīmes tā pat, bet kā sāku trenēties kavētās stundas gadā bija vairs saskaitāmas uz rokas pirkstiem. Tā pat redzot ko es spēju paveikt zālē deva pārliecību un ticību sev visur citur dzīvē. Viss uzlabojās sapratu kad ar lielu netlaidību un gribas spēku visu var. Sports apgrieza manu dzīvi kājām gaisā.Šeit man vēl ar ir 19.gadi tuvojas 20 svars bija ap 83kg. (P.S man arī bija bildes kur esmu 17gadus vecs, bet man diemžēl PC cietais disks sabruka un visas bildes izdzēsās šo rakstu veidoju no tā ko varēju sakasīt)

Arī bija papildus lietas ko darīju tieši savas muguras koriģēšanai man bija tāda taka veste un viņai tieši mugurkaula daļā gāja tādas divas plānas metāla plāksnītes, savelkot stiprāk to vesti viņa mazlietiņ atviegloja taisnāku sēdēšanu un stāvēšanu, svarīgi kad mugura nenoguru tik ātri. Sēžot tā pat pēc laiciņa jau sāk nogurt tā mugura. Bet mīnus tāds bija kad viņā bija ļoti karsti it īpaši vasarās, bet man bija vienalga, jo biju tik ļoti savu prātu nokoncentrējis uz savu mērķi, kad es pacietu visas neērtības kuras nāca paralēli šim visam procesam. Vasarās es arī gulēju uz grīdas ar muguru pret grīdu. Vidēji es nogulēju 7h tad nu nekustīgi noguļot tā no rīta pieceļoties biju stīvs  knapi varēju pakustēties. Mazlietiņ iekustinoties visur sagāja asinis un palika jau labāk. Manuprāt tā gulēšana uz grīdas ir ļoti effektīva lieta tev ar laiku ķermenis jau pielāgojas pie grīdas un grīda jau ir taisna un pleci nevis uz priekšu parauti, bet viņi jau paši atslābsot pieguļas grīdai un tad tik daudz stundas noguļot tādā pozīcijā ķermenis jau sāk ar taisnoties. Šijās bildēs kādi 20-21gads varētu būt ap 85kg svēru.

Viss šis process, fiziski ir sāpīgs taisnojot to muguru, muguras lejas daļu plēšs bieži treniņos vienkārši mugurkauls sāp vai muguras muskuļus sāk taka dedzināt, jo izpildot visus vingrinājumus cenšos turēt maksimāli taisnu muguru un plecus atpakaļ.Enerģija jau vien aiziet turot pareizu stāju kur nu vēl izpildot vingrinājumu, kā teikt divreiz smagāk, bet es par to nesūdzos.  Jāsaka tā kad visas tās fiziskās sāpes kurām esmu gājis cauri un joprojām ar kurām cīnos. Viņas nav pat salīdzināmas ar emocionālajām sāpēm kuras man būtu, ja es nebūtu varējis nekādi vairs savu dzīvi mainīt un būtu nolemts samierināties ar to kā ir. Katru reizi kā dzīve pamet kaut ko sliktu un grūtu, es tikai uzsmaidu, jo esmu jau tam scenārijam gājis cauri. Un zinu kad ja ielikšu smagu darbu, es spēšu ar šo problēmu tikt galā. Neatkarīgi no tā vai tas būs darba sfērā, skolā, attiecībās. Pat ja nospiedīs dzīve mani zemā 10 reizes tam nebūs nekāda nozīme tik vien ilgi kamēr es pieceļos atpkaļ 11 reizi. Šijā bildē jau esmu 22.gadus jauns ap 87kg.

Vai cik dīvaini tas var skanēt, bet es patiesībā priecājos kad ar mani tā notika, kad parādījās šī problēma ar muguru, jo beigās es uz viņu sāku skatīties no cita perspektīva. Ja man būtu viss kārtībā iespējams, es būtu tas pats tievais kuram patīk iedzert un uzpīpēt un tā arī neko nesasniegtu dzīvē. Es uzskatu kad ir jānotiek kaut kam sliktam, lai mēs spētu atjēgties un sākt darīt kaut ko ar savu dzīvi, iekams mēs nedabūnam mācību, mēs neizmaināmies. Neesmu pilnībā gandarīts ar sasniegto, jo kā sāk parādīties panākumi rodas tā apetīte vēl un vēl sasniegt, tas arī ir biznesā izteikta lieta, tā arī sportā principā jau visur dzīvē. Šeit ir 23.gadi sākuma sveru tā pat ap 87-88kg.

Šī ir vienīgā bilde saglabājusies kur esmu bildēts caur gadiem no sāna kur labi redzama līkā mugura bilde aiz rentgena pa labi ir bilde kad jau esmu notrenējies pusotru gadu zālē, man diemžēl bildes kā izskatās no sāna pašā sākumā ir tikai tā no rentgena. Ko vēlos vēl pateikt tagad jau tās operācijas izskatās ļoti effektīgas esmu redzējis dažas rentgena bildes pirms un pēc operācijas tur ar skavām taka skavo vai kas tamlīdzīgs un cilvēkiem atvieglo dzīvi vairs nav sāpes ko skolioze sagādā, Mana pieeja ar to cīnīties ir šāda, ik dienā man ir tā pat pārbaudījumi, jo tās fiziskās sāpes joprojām ir ikdienā, pie fiziskās slodzes. Un treniņos ir viegli satraumēties ar. Man jau reizēm liekas esmu tā pieradis pie tām sāpēm, kad es jau to uzskatu par normalitāti. Nepavelti cilvēka ķermenis spēj pielāgoties pie visa kā. Operāciju es pats nedomāju taisīt, tikai ja kādreiz notiek kas slikts un ir nepieciešamība pēc tās. Es jūtu kad ar katru brīdi paliek grūtāk un ir domas painteresēties apkārt kas notiek varbūt ir kādas procedūras kas spēj ņemt nost sāpes. Tā es arī cīnīšos ar šo visu cik vien ilgi varu, man jau liekas tā degsme kas manī ir ar tik ātri nemaz neapdzisīs un uzskatu kad nepārtraukti izaicinājumi ir dzīves atslēga.

Būtu jātaisa taka nobeigums šim visam. Bilde pa labi man varētu būt kādi 22.gadi tādu bildi ieliku, lai citi nebļaustās kad kājas netrenēju utt. Kājas man ir grūti trenēt, jo tupienus nevaru vairs izdarīt agrāk vēl varēju, nu vairs nē un starpcitu esmu 1,93cm garš taka man kājas ar nav īsas un apjomu pielikt viņām ir grūti. Bilde pa kreisi varētu būt divus mēnešus veca, biju ap 90kg nekāda jaunāka man vairs nav, paši redziet caur gadiem man ir tādas maziņas izmaiņas šur tur sākumā bija tāds bums, kad ātrā laika periodā pieliku masu klāt. Esmu izvēlējies audzēt lieso muskuļu masu, lai es būtu formā visa gada garumā nevis kā daļa uztaisa atrunas ēd visu kas pagadās un saka kad audzē netīro masu un tad tik uz vasaru kaut ko nodzen priekš trīs mēnešiem. Tas taka būtu viss atcerieties, kad var sasniegt ļoti daudz ja to patiesi vēlamies nevis tik daļēji it kā. Jaskatās uz problēmām no savādāka perspektīva un jāmeklē viemēr risinājums tām.Neklausamies apkārtējo izteiktajām sliktajām piezīmēm, nedodam viņiem pat ne kādu vērtību. Koncentrējamies uz saviem mērķiem un neatlaidīgi tiecamies pēc tiem un ļaujam saviem sasniegumiem runāt mūsu vietā. Cilvēkiem kuriem ar veidojas muguras problēmas neskataties vienaldzīgi uz to, ja es varēju darīt kaut ko lietas labā ticiet man jūs to arī spēsiet. P.S tiem kuriem interese būs skatīties kā tālāk risinās mana tranformācija šeit variet kādreiz iemest aci centīšos atsākt taisīt kādas progressa bildes un likt vairāk iekšā internetā https://www.facebook.com/arturs.teivans.1