Sieviete, vīrietis vai nedaudz no abiem?4

Dienvidāfrikas skrējēja Kastere Semenaja nav vienīgā sportiste, par kuras dzimumu radušies jautājumui Olimpisko spēļu rīkotājiem. Šādi gadījumi sporta vēsturē bijuši vairāki.

1936.gadā Olimpiskajās spēlēs 100metru skrējiena uzvarētāja Helen Stephens izskatījās tik vīrišķīga un viņai bija tik zems balss tembrs, ka toreiz kāda britu atlēte norādīja, ka nesaprot, kā Helēna vispār ielaista Olimpiskā ciemata sieviešu zālē. Savukārt sudraba medaļas ieguvēja bija Stella Walsh, kuras patieso dzimumu noskaidroja vien pēc viņas nāves, kad Stella iekļuva apšaudē bankas aplaupīšanas laikā. Toreiz autopsijā konstatēja, ka sportistei ir vīrieša ģenitālijas.

Tikmēr radās aizdomas arī par kādu vāciešu augstlēcēju Dora Ratjen. Izrādījās, ka tiešām šīs "sportistes" patiesais vārds ir Hermans un nacisti viņu iesūtījuši, lai tas nestu Reiham par godu kādu medaļu Vācijai. Šo viltību atklāja par spīti tam, ka Hermans savas ģenitālijas vienmēr rūpīgi nosēja.

Kāda vieglatlēte stāsta: "Man toreiz likās nedaudz jocīgi, jo viņai bija zema balss un viņa miegā krāca, pie tam skuva seju." Par bēdām nacistiem, iesūtītais sportists pat sieviešu konkurencē palika vien ceturtais, no sporta aizgāja un sāka vadīt savu bāru.

Arī 1960.gada Padomju savienības komandas sportistes māsas Tamara un Irina Press uzvarēja neskaitāmos sporta veidos un uzstādīja 26 jaunus pasaules rekordus, taču kolīdz tika ieviesti dzimumuma testi, no starptautiskās sporta skatuves viņas pazuda.

1960.gadā un 1970.gadā no Austrumvācijas Olimpiskajās spēlēs piedalījās izteikti vīrišķīgas vesera metējas, kas bija labu labie skatītāju uzjautrināšanās objekti. Taču izrādījās, ka aiz šīs citus uzjautrinošās ārienes stāv traģisks sieviešu stāst par to, kā viņām apzināti pārbaroja anaboliskos stereoīdus, lai pamatīgi uzlabotu viņu fizisko sniegumu un tā cildinātu komunistiskā režīma labklājību. Viens no zināmākajiem piemēriem bija austrumvāciete Heidi Krieger, kas beigās arī no zālēm kļuva par vīrieti un pieņēma vārdu Andreas. Toreiz sportistēm stāstīja, ka viņām tiek doti vienkārši vitamīni. Piemēram Brigit Boese, sportiste no A-Vācijas atceras, ka viņai stereoīdi tika doti jau no 11 gadu vecuma.