Uz pasaules eksistē daudz, dažādu cukura aizvietotāju. Tomēr ne visi šie cukura aizvietotāji un saldinātāji ir vienlīdzīgi nekaitīgi. Piedāvājam nelielu izlasi ar sešiem visnekaitīgākajiem cukura aizvietotājiem!
1. Fruktoze
Fruktoze savā būtībā ir viena no divām molekulām, no kurām tiek veidots cukurs. Tai ir līdzīga kaloritāte kā cukuram, tomēr tā ir pusotru reizi saldāka nekā cukurs. Fruktozi var lietot pat diabēta gadījumos, jo lai arī tā palielina glikozes līmeni, tās pieaugums ir trīs ar pusi reizes mazāks nekā no cukura(fruktozes glikēmiskais indekss ir 20, bet cukura 70)
Eksistē gan plaši izplatīts mīts, ka tieši fruktoze ir vainojama pie liekā svara rašanās, jo organismam to esot grūti pārstrādāt par glikozi. Tomēr kā rāda jaunākie pētījumi, adekvāta fruktozes lietošana neveicina liekā svara veidošanos vairāk nekā citi ogļhidrāti. Gan glikoze, gan fruktoze vienādi samazina jūtību pret insulīnu un rosina tauku pieaugumu. Dienā nevajadzētu uzņemt vairāk nekā 35 – 45 gramus fruktozes.
2. Sorbīts( E402)
Sorbīts ir viela, kas ir sastopama daudzu augļu sastāvā. Sorbīts satur par 36% mazāk kaloriju nekā cukurs, bet vienlaikus tas ir arī par 40% nesaldāks nekā cukurs. Kā plusu var minēt to, ka sorbīta glikēmiskais indeks ir tikai 10. Tiek uzskatīts, ka sorbīta diennakts deva ir no 30 līdz 40 gramiem.
3. Ksilīts (xylitol) (E967)
Kaut arī pēc savas kaloritātes ksilīts ir līdzvērtīgs cukuram, tas tomēr nepiedalās ogļhidrātu apmaiņā, un attiecīgi tā glikēmiskais indeks ir tikai 7. Pats lielākais ksilīta plus ir tā garša, jo tā gandrīz nemaz neatšķiras no cukura garšas, turklāt arī ksilīta saldums ir līdzvērtīgs cukura saldumam. Ksilīts ir dabīgs un tas ir atrodams dažādos augļos un ogās. Rūpnieciski ksilītu iegūst no dažādu lauksaimniecības produktu pārpalikumiem. Ksilīts piedalās vielmaiņā un tādēļ organismam nav problēmu ar tā pārstrādi. Ksilīta ieteicamā diennakts deva 50 grami.
4. Sukraloze (E955)
No plaši izmantotajiem saldinātājiem, suklaroze ir viena no pašiem jaunākajiem saldinātājiem. Sukorozi iegūst no cukura un, pateicoties tam, tās garšas īpašības līdzinās cukuram, bet tā saldums ir 600 reizes saldāks nekā cukura saldums. Cilvēka organisms nespēj suklarozi uzņemt un līdz ar to netiek uzņemtas arī kalorijas. Sukaroze tiek pilnībā izvadīta no organisma turklāt pilnīgi nemainītā stāvoklī, bet tas nozīmē, ka tā ir pilnīgi droša. Suklarozes glikēmiskais indekss ir apaļa nulle. Suklaroze ir termostabila, bet tas nozīmē, ka to var izmantot dažādu ēdiena pagatavošanā. Sliktākais kas var notikt suklarozi ārdozējot ir caureja. Suklarozes ieteicamā diennakts deva ir 15 grami uz vienu ķermeņa kilogramu.
5. Eritrīts (E968)
Eritrītu iegūst fermentējot glikozi, un tam piemīt aptuveni 70% no cukura salduma. Savukārt eritrīta kaloritāte ir par 95% mazāka nekā cukuram un viens grams šīs vielas satur tikai 0,2 kalorijas. Līdzīgi kā suklaroze, arī eritrīts neuzkrājas organismā un tiek izvadīts nemainīts. Eritrīta ieteiktā diennakts deva ir 50 grami.
6. Stēvija
Stēvija ir pilnībā dabīgs un tādēļ plaši izplatīts saldinātājs. Tā ir 200 reizes saldāka nekā cukurs un nepiedalās ogļhidrātu apmaiņā. Stēvijas dzimtene ir Dienvidamerika, kurā to lieto jau 1500. gadu. Stēvija jau ilgāku laiku ir ļoti populāra Japānā, savukārt Eiropas Savienībā tā ir atļauta kopš 2011. gada. Stēvijai gan piemīt specifiska zāles piegarša, bet zinātnieki no tās jau ir iemācījušies atbrīvoties. Dienas ieteicamā deva ir aptuveni 2 miligrami stēvijas uz vienu ķermeņa masas kilogramu. Ļoti lielās devās stēvija var izraisīt asinsspiediena pazemināšanos.
