Daži viņu sauc par hokeja profesoru - par vienu no inteliģentākajiem Latvijas hokejistiem. Citi - viņam patīk tikai zīmēties. Un, lai gan nekādas dižās skolas viņš patiešām nav beidzis, tomēr Sergejs Žoltoks ir viens no mūsu hokeja gaišākajiem tēliem. Sergejs ir Rīgas puika, un viņam pašam patīk, ja piemin viņa bērnības vietu - Imantu. Tieši no Imantas sākās viņa hokeja gaitas, un, ja ņem vērā, ka Sporta pils atradās Daugavas otrā pusē, var tikai apbrīnot pacietību, kas bija nepieciešama vecākiem, lai mazais Sergejs ik dienu burzītos sabiedriskajā transportā ar pieticīgo domu - gribu kļūt par hokejistu. Kad Sergejam bija pieci gadi, mamma viņam ļāva kopā ar vectēvu iet uz Rīgas Dinamo spēlēm. Vēlāk viņi sarunāja tikšanos pie stacijas lielā pulksteņa. Vectēvs bija teicis, ka viņš puiku gaidīs piecos (spēļu sākums bija nemainīgs - pusseptiņi) , bet Sergejs ap lielo laikrādi trinās jau ap četriem pēcpusdienā.
Uz hokeja nodarbībām viņš sāka iet salīdzinoši vēlu - astoņu gadu vecumā. Citi puikas treniņgrupā jau mācēja viens otru apvest, bet Žoltoks pat nemācēja slidot: "Es nezinu, kāpēc treneris man ļāva palikt komandā. Toreiz daudzus atskaitīja. Varbūt treneris paskatījās man acīs un saprata, ka es patiešām ļoti gribu spēlēt hokeju." Astoņu gadu vecumā trenerim var būt ārkārtīgi liela nozīme, un tā ir viena no atbildēm, kāpēc septiņdesmit otrais deva Latvijas hokejam tik labu hokejistu. Pēteris Hmeļņickis, Ojārs Rode, Uldis Opits, junioru vecumā Juris Reps un Vasilijs Tihonovs - viņi ir tie, kas lika pamatus vēlākajām NHL zvaigznēm. Bet tolaik par tādiem augstumiem puikas varēja tikai sapņot: "Mēs patiešām sapņojām, lai gan treneris mums bieži norādīja - es būšu priecīgs, ja no jūsu komandas viens vai divi kādreiz izaugs par labiem spēlētājiem. Ņemot vērā to, kas sanāca beigās - treneris var justies vairāk nekā apmierināts. Jo trīs no mūsu gadagājuma nokļuva NHL un tā ir himna arī mūsu pirmajiem treneriem." Starp citu, deviņdesmit piektā gada vasarā Sergejs Žoltoks neliedz materiālo atbalstu kādai Rīgas jauniešu komandai, kura toreiz bija nonākusi naudas grūtībās, un kas tikai vēlreiz pierāda, ka bērnībā Sergejam ir bijuši labi hokeja treneri.
Viņš bija talantīgs un uzticīgs - līdz jauniešu vecumam Žoltoks jau bija kļuvis par komandas kapteini un guvis daudz vārtu. Treneri viņam ļāva spēlēt uzbrukumā, kur LATVIJAS LABĀKAIS UZBRUCĒJS puika ar nūju rīkojās kā īsts mākslinieks, jau tolaik hokeja spēli lasīja kā grāmatu, un par Sergeja rezultatīvajām piespēlēm un gūtajiem vārtiem sajūsminājās ne tikai viņa pacietīgie vecāki, bet arī komandu treneri. Pēc Rīgas Dinamo un Latvijas bērza sporta skolas apvienošanās Žoltoks tika salikts vienā maiņā ar Gregoriju Panteļejevu - tieši šī sakne vēlāk darīs piesardzīgus gan pretiniekus, gan Ziemeļamerikas profesionālo hokeja klubu izlūkus.
Četrpadsmit gadu vecumā Sergejs tiek uzaicināts uz toreizējās RASMS meistarkomandas treniņiem, kur par treneri strādā Andris Siliņš. Jaunietis starp večiem? Jā, tas bija izaicinājums ne tikai komandas veterāniem, bet arī jaunajam hokejistam. Iespējams, ka tieši šis rūdījums vēlāk Zoltokam vēlāk palīdzēja diezgan viegli iespēlēties Rīgas Dinamo meistaros, taču pirms tam bija PSRS dažādu vecumu izlases: "Sākumā es tā īsti neaptvēru, ko nozīmē spēlēt PSRS jauniešu izlasē. Biju saņēmis uzaicinājumu piedalīties treniņnometnē; un jau tas vien bija daudz. Pirmajā nometnē vairāk skatījos uz Maskavas puišu skaistajām ķiverēm, slidām un cimdiem. Vēlāk jau braucu uz šīm nometnēm ar noteiktu mērķi - izcīnīt vietu pamatsastāvā. Labu hokejistu mūsu vecumā toreiz bija vismaz simt puišu, un tādā konkurencē nav viegli izdzīvot. Rīdziniekiem nebija tādu priekšrocību kā tiem, kas nāca no Maskavas vai kuru treneri bija draugos ar attiecīgās izlases vadību. Lai spēlētu PSRS izlasē mums vajadzēja būt labākajiem. Kad savienības jauniešu čempionātā kļuvu par rezultatīvāko spēlētāju, mani bija grūti neievērot."
Sergejs Žoltoks un Sandis Ozoliņš bija pēdējie sportisti, kas, Latvijai jau esot neatkarīgai, kļuva par pasaules junioru čempioniem PSRS sastāvā. Pasaules čempionāts deviņdesmit pirmā un deviņdesmit otrā gada mijā notika Vācijā, un tā laika junioru izlase bija tik stipra, ka vēlāk 14 no šis komandas tika iekļauti dažādu NHL klubu sarakstos. Arī Žoltoks, ko noskatīja Bostonas Bruins. Uz Ameriku viņš aizbrauca deviņdesmit otrā gada vasarā - kopā ar Panteļejevu, kas arī bija iepaticies Bruins trenerim. Tomēr debijas NHL neizdevās: "Mēs bijām jauni un nepieredzējuši - augustā no sirds trenējāmies kopā ar citiem komandas jaunpienācējiem, bet kad septembrī sākās Bruins īstā nometne, mūsu spēki jau bija izsīkuši. Vēlāk mans aģents teica, ka toreiz viņš esot šaubījies, vai es spēšu noturēties pat Bostonas rezerves komandā - tik negatavs biju profesionālajam hokejam, bet tomēr izturēju."
Bostonā Sergejam tā arī neizdevās pa īstam paspēlēt, un, ja deviņdesmit piektajā nebūtu NHL spēlētāju streika, tad iespējams Žoltoks vēl pāris gadu censtos sevi pierādīt Bruins menedžeriem, līdz saprastu, ka jau ir kaut ko nogulējis. Lielie profesionāļi tagad cīnījās par izdevīgāku kolektīvo līgumu, bet mazie aizbrauca spēlēt uz zemākajām līgām. Lasvegasas Thunders parakstīja līgumu ar Žoltoku, un viņš atvēlētās minūtes laukumā atstrādāja vairāk nekā pārliecinoši. Deviņdesmit sestā gada sezonā Sergejs regulārajā čempionātā guva 51 vārtus un izdarīja 50 piespēles, to beidzot pamanīja arī NHL klubos. Vasarā viņš noslēdza līgumu ar Otavas Senators un pirmoreiz varēja saukt sevi par stabilu NHL spēlētāju. Kopā ar Senators Žoltoks pāršķīra arī kluba vēstures spožākās lappuses - divus pavasarus pēc kārtas viņi spēja iekļūt Stenlija kausa izcīņā. Sergeja loma komandas panākumos nebija liela, taču pamanāma noteikti - viņš centās spēlēt līdzi līderiem un treneru uzticību attaisnoja. Divus gadus ilgā sadarbība beidzās deviņdesmit astotā gada vasarā, kad Otava paziņoja - līgums ar Latvijas uzbrucēju netiks pagarināts. Žoltokam atkal vajadzēja piedāvāt sevi spēlētāju tirgū, kur visaktīvāk leģionārus šoreiz meklēja Monreālas Canadiens: "Bija vairāki piedāvājumi, taču Kanādas komandu izvēlējos tāpēc, ka šajā valstī mīl hokeju. Hokejs viņiem ir kā reliģija, un mana mentalitāte ir līdzīga." Neņemot vērā ne visai iespaidīgo spēles laiku un statistiku - viņu pat nosūta uz rezerves komandu! - sezonas laikā Žoltoks pagarina līgumu vēl uz diviem gadiem. Tobrīd hokeja apskatnieki attaisno komandas vadības soli ar salīdzinoši nelielo samaksu, ko par saviem pakalpojumiem prasīja šis uzbrucējs. Citādi viņa vērtība netiek īpaši izcelta līdz deviņdesmit devītā gada novembrim, kad Canadiens treneri ir spiesti Sergeju no rezervistiem iecelt pamatsastāvā. Klubu ir apsēdušas uzvaras un savainojumi, līderi ir izsisti no ierindas uz vairākām nedēļām, un vadība tikai plāta rokas - diemžēl mēs esam spiesti pirmajā maiņā iespēlēt Žoltoku. Šīs pārmaiņas Sergeja karjerā ir tikpat straujas, cik pārsteidzoši labi viņš nospēlē komandas interesēs, - kā pirmās maiņas centra uzbrucējs Žoltoks no nesenā rezervista pārvēršas superzvaigznē. Viņš gūst vārtus un gūst rezultatīvas piespēles! Kanādas presei pietiek ar trīs nedēļām, lai atskārstu, ka Monreālas komanda ir atradusi vēl vienu briljantu - šoreiz no Baltijas.
Latvijas izlase Žoltoku nav lutinājusi, un zaudējums Šveicei deviņdesmit ceturtā gadā Kopenhāgenā bija viena no tām spēlēm, kurā toreizējais valstsvienības līderis nespēja attaisnot uz sevi liktās cerības. Sergejs to ļoti pārdzīvoja, un ne mazāk sašļucis viņš bija pēc diviem gadiem, kad valsts izlase Rīgā zaudēja Baltkrieviem iespēju spēlēt Nagano olimpiādē. Deviņdesmit septītā gada pavasarī Otavas Senators izkrita no Stenlija kausa izcīņas pirmās kārtas, un Žoltoks nevilcinoties devās pāri okeānam uz Pasaules čempionātu Somijā. NHL profesionālis ieradās brīdī, kad Latvijas izlase pārdzīvoja iekšējās pretrunas. Turnīrs tika sākts ar diviem zaudējumiem, treneri vainoja spēlētājus, spēlētāji - žurnālistus utt. Sergejs bija atbraucis palīdzēt komandai, taču vispirms viņam vajadzēja rēķināties ar komandas līderu - veterānu nostāju, kas savā godkārē negribēja pieņemt, ka kāds no malas viņus vēl mācīs spēlēt. Žoltoks neuzskatīja sevi par cilvēku no malas un tāpēc uzdrošinājās teikt, ko domā. "Es biju ieradies pāri jūrām palīdzēt komandai, bet mani sagaida neuzticīgi skatieni..." Toreizējais Latvijas Hokeja federācijas prezidents Uģis Magone, kas bija kopā ar komandu Somijā, atceras, ka pēc spēles ar Norvēģiju Sergejs pienācis pie viņa un lūdzis, lai viņam steidzami nopērk atpakaļbiļeti uz Kanādu. "Nezinu, kurā brīdī viņš salēcās ar treneri Beresņevu, taču tieši tas bija galvenais hokejista neapmierinātības iemesls. Es ar viņu aprunājos, arī Irbe, pēc tam komandas treneri... Kaut kā mums šo konfliktu izdevās nogludināt." Zīmīgi, ka pēc tam Sergejs paškritiski atzina arī savas kļūdas - piemēram nevēlēšanos atgriezties aizsardzībā, ko viņam aiz muguras pārmeta treneris. Atzīt savas kļūdas - tas bija viens no Sergeja spēcīgākajiem ieročiem, un tieši šajā ziņā viņš izcēlās uz pārējo komandas spēlētāju fona. Iespējams, ka tieši ši rakstura īpašība viņu izvirzīja par vienu no valstsvienības spilgtākajām personībām. Sergejs apzinājās ne tikai savu lomu, bet arī vietu komandā. Tajā pašā laikā viņa vājums ir aizvadītās sezonas Nacionālajā Hokeja līgā - viņam patīk dižoties ar savu spēli Ziemeļamerikā, ko ne vienmēr izprot mazāk titulētie komandas biedri.
Līdzīgi bija arī deviņdesmit devītajā, kad Latvija piedzīvoja nelaimīgo Norvēģijas čempionātu. Toreiz turnīra laikā izcēlās konflikts starp spēlētājiem un komandas vadību - vienīgais, kas atļāvās publiski iebilst valstsvienības menedžerim Balderim bija Žoltoks. Abu personību savstarpējie apvainojumi ieguva pat nacionālu raksturu, un tajās dienās hokejista un menedžera konflikts bija aprakstīts avīžu pirmajās lappusēs. Tiesa, atšķirībā no Baldera, kurš nevairījās publiski apspriest lecīgā hokejista cilvēciskās īpašības, Žoltoks izlases menedžerim neko nepārmeta. Viņš tikai noteica: "Es gribu, lai vadība izturas pret izlases spēlētājiem kā pret cilvēkiem." Pēc Norvēģijas čempionāta Žoltoks paziņoja, ka šādā komandā viņš negribētu spēlēt. Runa nebija par zaudējumiem - Žoltoks domāja toreizējo izlases vadību.
"Kolektīvs - tas ir Latvijas izlases spēks. Es esmu daudziem amerikāņiem un daudziem kanādiešiem stāstījis par mūsu izlasi, par to, kā mēs sabraucam pavasaros kopā un spēlējam par Latvijas karogu. Viņi mani apskauž, ka man ir tāda izdevība, un tieši tāpēc es vienmēr būšu uzticīgs izlasei. Arī līdzjutēju dēļ."
