Senie latvieši astotajā dienā pēc dzemdībām kurināja pirti un taisīja pirtīžas – pirti, kur piedalījās vecmāte, kas bērnu ķērusi, mamma, dažkārt šīs sievietes māte un mazais bērns.
Pirtīžu laikā bērniņam tika dzīti sari.
Bērniņa ādiņu iemasē ar maizes raugu vai rupjmaizi, vai mammas pienu. Piemēram mazu pilīti mammas piena ieslauc saujā un izmasē bērniņam muguriņu, dupsīti un pleciņus. Darot to pietiekami ilgi, mazulītim no ādas nāk laukā tādi kā cieti sari tumši pelēkā krāsā.
Tad jāturpina masēt, jo ticējumos rakstīts, ka jāmasē tik ilgi, kamēr sari atkrīt.Ticējumi vēsta, ka tie mazie bērniņi, kuriem nav izdzīti sari, ir nervozāki, gultiņā trinās, jo viņiem niez muguriņa, viņi negrib gulēt. Kad bērniņš un māmiņa pirtīžā bija izmasēti un izmīļoti, viņus ģērba baltos linu krekliņos un devītajā dienā notika krustabas.
Šo metodi pielieto arī tagad,un tā kļūstot arvien populārāka.
Vairāk bildes un video meklējiet internetā.
