Beidot ir bilde
"Pasaules hokeja vārdnīcā nav tāda vārda, kas spētu aprakstīt viņa spēli - Sandis nav parasts hokejists, viņš ir superzvaigzne!" tā par vienu no visu laiku labākajiem Latvijas hokejistiem ir teicis NHL kluba Kolorādo Avalanche treneris Bobs Hārtlijs (Bob Hartley). Latvijā par to neviens vairs nešaubās kopš deviņdesmit ceturtā gada, kad Sandis Ozoliņš pirmo reizi tika iekļauts NHL zvaigžņu izlasē. Un arī viss tālākais viņa karjerā ir bijis hokeja superzvaigznes cienīgs. Vienīgais, kas tā arī nedod mieru visus šos gadus ir jautājums - kāpēc tieši viņš?
Sandis pieder pie septiņdesmit otrā gadā dzimušo puišu paaudzes. Bērnībā mamma viņu aizveda uz daiļslidošanas nodarbībām, taču ilgi viņš tur negrozījās. Par talantīgu neviens viņu nesauca, un laikam jau pareizi darīja, jo tad jaunajam cilvēkam gribētos domāt, ka viņš hokejā ir sasniedzis visu. Sešpadsmit gadu vecumā Sandi izmeta no komandas. Treneris bija nikns par viņa paviršo attieksmi pret spēli - tādam hokejā vietas nebija. Pēc pusotra gada jau cits treneris aicināja viņu atpakaļ, jo, izrādījās, ka pirmā mācība ir nākusi puikam par labu. Iedzimtā spītība neļāva puisim padoties, un uzspēlēdams hokeju pie večiem Ķekavā, viņš izpelnījās ne tikai Rīgas Dinamo junioru komandas trenera Bargā Tihonova ievērību, bet arī tika iekļauts PSRS junioru izlasē. Tur viņu ievēroja Ziemeļamerikas izlūki, un lai gan par savu iekļaušanu NHL kluba Sanhosē Sharks sarakstos Sandis Ozoliņš uzzina padomju armijas formā - obligātais mēnesis Tallinas garnizonā, kas solīja jauno Rīgas Dinamo hokejistu teju, teju atbrīvot, viņa ceļš uz Ameriku izrādījās gludāks, nekā varēja paredzēt. Atšķirībā no sava piecus gadus vecākā un tobrīd titulētākā cīņu brāļa Artūra Irbes Sandis Ozoliņš savu gājumu līdz profesionālajam hokejam mērīja ar sev vien raksturīgo bezrūpību un mērķtiecību. Vismaz ārēji tas notika tieši tā.
Ja nu kāds ir bijis savā laikā savā vietā, tad Latvijas hokejā Ozoliņš ir pirmais šajā sarakstā. Nekas bez darba viņam nav nācis, taču apstākļi allaž ir līdzējuši izpaust savu talantu īstajā brīdī. Sākumā par viņu teica - sagadīšanās, veicās, laime, cūcene... Taču, jo vairāk šo cūceņu bija, jo skaidrāk iezīmējās hokejista liktenis, - un tā vairs nebija nejaušība, pat, ja zinām, ka savu pirmo profesionālo līgumu Sandis parakstīja kādā Vācijas grieķu restorānā, ģērbies PSRS junioru izlases treniņtērpā... Par to, ka Ziemeļamerikā Ozoliņš bija augstā vērtē jau junioru vecumā liecina fakts, ka deviņdesmit pirmā gada rudenī Rīgā ierodas Sanhosē Sharks kluba menedžeris un īpašnieks. Viņi klātienē grib pārliecināties par sava izraudzītā lolojuma dzīves un darba apstākļiem un dievojas Rīga-Stars vadībai, ka nekā cita viņiem Latvijā nevajag - tikai Ozoliņu. "Ak, Ozoliņu? Tad mēs esam mierīgi. Lai viņi to jauno ņem", Sanhosē aiz muguras norūc kāds Rīgas komandas priekšnieks, kas bija satraucies, ka amerikānieši atbraukuši savākt teju vai pusi komandas. Tik daudz viņiem nevajadzēja, taču tas mazumiņš, ko viņi dabūja, vēlāk izrādījās vismaz desmit spēlētāju vērtē. 1992. gada janvārī Sandis aizbrauc uz Ziemeļameriku, kur nokļūst Sanhosē Sharks rezerves komandā. Turpat savu maizi pelna Artūrs Irbe, un pēc pus gada abi latvieši dzer šampanieti no Tērnera kausa, kas pienācās IHL labākajam klubam. Deviņdesmit otrā gada rudenī Sandis debitē Sanhosē Sharks komandas pamatsastāvā, un tas ir pirmais un vienīgais gadījums Latvijas hokeja vēsturē, kad mūsu hokejists iekļūst NHL klubā jau savā pirmajā sezonā. Klubam neveicas, zaudējumi krājas, kā jau daždien līgas pastarīšiem, un Sandis nolemj, ka ir pienācis viņa laiks spēlēt pa īstam. Vai uzbrucēja instinktu Sandis bija mantojis no savām bērnu dienām hokejā, vai tā bija iedzimta talanta pazīme, taču kopš deviņdesmit otrā gada rudens, pasaules hokejā sāka runāt par vēl vienu aizsargu, kas māk gūt vārtus. Sharks treneri ļāva Sandim aizrauties ar šo stilu, jo komandai tāpat klājās slikti, un trenera Kingstona viens no tā laika iecienītākajiem karātavu jokiem bija - ja mums visiem šajās dienās klājas slikti, tad vismaz papriecāsimies par Ozoliņa spēli, viņš ir mūsu nākotne! Taču saulainā tāle pārklājas ar mākoņiem, kad latvietis savas komandas labā 37 spēlēs guvis septiņus vārtus un sešpadsmit piespēles. Mačā pret Filadelfijas Flyers Ozoliņš gūst savainojumu, kas viņa spožajam karjeras sākumam pārvelk treknu svītru. Turpmākos četrus mēnešus Sandis pavada uz kruķiem un depresijā, kas ik pa brīdim tiek atšķaidīta ar alkoholu... Viņš mocījās neziņā, jo metāla skava ceļgalā radīja nedrošību. Bet tikai līdz pirmajai jaunās sezonas spēlei, kurā pasaule ieraudzīja to pašu Ozoliņu, ko pirms gada. Deviņdesmit ceturtā gada sezona izdevās spoža - latvietis pirmo reizi tika iekļauts NHL zvaigžņu izlasē, viņu atzina par komandas vērtīgāko aizsargu, pēc sezonā gūtajām ripām viņš bija labākais starp visiem NHL aizsargiem, bet Latvijā iznāca viņa autobiogrāfija. "Ozoliņš? Pag, kurš viņš bija Dinamo sastāvā?" Vispirms viņu atzina Amerika, tikai pēc tam Latvija. Tas bija laiks, kad Sandis vēl vasarā varēja neievērots doties mežonīgajos izpriecu braucienos pa Rīgas ielām vai kādā vēlā vakarā ielīst krogā - viņu nepazina... Un tikai policisti, kas ieskatījās aizturētā autovadītāja apliecībā, vaicāja: "Vai jūs esat tas pats Ozoliņš, kas spēlē hokeju?"
Deviņdesmit piektā gada sezonas sākumā Sanhosē Sharks Ozoliņu pārdeva - viņš nokļuva Kolorādo Avalanche un pēc sešiem mēnešiem virs savas galvas turēja Stenlija kausu. Ja to pašu Sandis spētu atkārtot pēc gada iespējams, ka NHL klubu īpašnieku padome viņu deviņdesmit septītā gada vasarā būtu atzinuši par līgas labāko aizsargu. Taču pagaidām tas ir vienīgais plauktiņš, ko Sandim savā profesionālajā karjerā nav izdevies aizsniegt. Viss cits viņa kolekcijā jau ir - vārds uz pasaules hokeja prestižākās trofejas, deviņdesmit astotā gada NHL populārākā aizsarga lauri un četras NHL zvaigžņu spēles. Tieši Ozoliņš bija tas, pēc kura mēs vērtējām citu mūsu hokeja profesionāļu lielumu. Varbūt tas nav taisnīgi, jo viņš Latvijas hokejā nebija tikai viens no daudzajiem dārgakmeņiem. Sandis bija pamatīga izmēra briljants, un tādus katru gadu neatrod. Dažreiz tos nākas meklēt pat gadu desmitiem, un mums savā ziņā ir paveicies, ka piedzīvojām laiku, kad pasaules hokeja elitē bija sastopams uzvārds - Ozoliņš (Ozolinsh).
Latvijas izlasē Ozoliņš debitēja 1992. gada 2. augustā - dienu pirms savas 24. dzimšanas dienas. Tas notika starptautiskajā turnīrā Francijā, kurā mūsu valstsvienība ar 10:2 uzvarēja mājiniekus; Sandis guva divus vārtus. Pēc mēneša tajā pašā Latvijas izlases kreklā viņš kopā ar Latvijas hokeja "sapņu komandu" Rīgā izgāzās pret baltkrieviem. Laukumā viņš bija atdarināšanas cienīgs paraugs, ārpus tā - savējais... Tieši to pēc zaudējuma Baltkrievijai pārmeta visvairāk, jo izrādījās - tas, kas bija pa spēkam Ozoliņam, nebija pa spēkam komandai. Bet vienatnē viņš nevarēja Latviju iznest līdz Nagano olimpisko spēļu slieksnim. Pretstatā Artūram Irbem Ozoliņš nevairījās no bohēmiskas uzdzīves, kas viņam atnesa jautrā zēna slavu. Varbūt tas nebija labākais paraugs jaunajai paaudzei, taču, ko darīt, ja viena no Sanda spilgtākajām rakstura iezīmēm - viņš nekad neizlikās labāks nekā patiesībā ir. Aktiermākslā viņam noteikti būtu divnieks. Kā personība viņš savu spēku pārliecinoši nodemonstrēja deviņdesmit astotā gada pavasarī, kad pēc Avalanche izkrišanas no Stenlija kausa izcīņas, Ozoliņš jau nākamajā dienā izlidoja uz Šveici, lai palīdzētu Latvijas izlasei pasaules čempionātā. Viņa ierašanās spārnoja komandu, un atlikušajās turnīra četrās spēlēs Latvija vairs nezaudēja ne reizi. Kad ar Ziemeļamerikas kolēģiem pārrunāju Ozoliņa gaitas otrpus okeāna, visi bija pārliecināti - Sandis ir īpaša parādība. Prese jau sen salīdzināja viņu ar citām hokeja leģendām, pielīdzinot Ozoliņa spēles manieri Bobijam Oram (Bobby Orr) un Polam Kofijam (Paul Coffey). Reiz par viņu leģendārais treneris Skotijs Bovmens (Scoty Bowman) teica: "Šis puisis ir deviņdesmito gadu Pola Kofija versija." Pienāks laiks, kad hokeja apskatnieki, aprakstot kādu jauno talantu, salīdzinās viņu ar Ozoliņu.
Kā superzvaigzne Sandis un viņa ģimene - sieva Sandra, dēli - Roberts un Kristofers - bauda labklājību, ko nodrošina hokejista Ozoliņa darbs. Viņš ir miljonārs un pirmais latviešu sportists, kas ar sportu nopelnījis tik lielu naudu. Kad deviņdesmit astotā gada rudenī Sandis atteicās parakstīt līgumu, kas viņam trīs gados dotu desmit miljonus dolāru, Latvijā cilvēki bija neizpratnē. Pēc dažiem mēnešiem Sandis dabūja vairāk, un tikai tad ļaudis saprata, ka katram uz šīs zemes ir sava vērtība. Ozoliņam pieder īpašums Amerikā - māja Denveras pievārtē - un skaista savrupmāja Latvijā - Baltezerā. Viņš perfekti runā angļu valodā, lai gan skolā to tā nekad pa īstam nebija mācījies. Pārburtojot avīžrakstus un skatoties videofilmas, talantīgais latviešu aizsargs sezonas laikā tiktāl ielauzījās svešajā mēlē, ka varēja pēc spēles ne tikai ar amerikāņu žurnālistiem asprātīgi pajokot, bet acis nemirkšķinot, uzstāties tiešajās TV pārraidēs. Viņš bija arī tulks tiem krievu hokejistiem, , kas kaut kādu iemeslu dēļ pa šiem gadiem nebija spējuši izprast angļu valodas sarežģītību.
Latvijā Sandis ir elks un pašpuikas tēls viņu ir padarījis par dzīvu un iekārojamu leģendu. Tik daudz, cik viņš ar savu spēli ir nesis pasaulē Latvijas vārdu, politiķi nespētu veselā gadsimtā. Viņi Ozoliņu atceras, kad vajag spodrināt sava mundiera pogas. Tagad varu atklāt, ka deviņdesmit sestā gada vasarā pēc Stenlija kausa izcīnīšanas Sandis nopirka simbolisku kausa kopiju un ielika to somā, lai vestu uz Rīgu: "Kam tev tā? - vaicāju. - Ja nu mani pieņems prezidents Ulmanis, tad es viņam to uzdāvināšu..." Ulmanis par Ozoliņu tajā vasarā aizmirsa - laikam nebija izvēlējies pareizos padomdevējus. Bet ASV prezidents Bils Klintons Atcerējās! Savdabīgs fakts - Ozoliņa arhīvā ir fotogrāfijas, kurā Stenlija kausa čempionu Baltajā namā pieņem Klintons, bet nav nevienas bildes, kur viņam vismaz formāli pateiktos kāds no Latvijas varasvīriem. Pats hokejists par to neļaunojas, jo viņš jau esot tikai sava laika produkts...
Sekojot līdzi Ozoliņa gaitām, reti kāds aizdomājas par viņa karjeras neredzamo pusi - par brīžiem, kad netiek skaitīti gūtie vārti un rezultatīvās piespēles. Par veselību, ģimeni, draugiem, vaļasprieku, treniņiem, pārlidojumiem... Par to, kas viņu ir padarījis par superzvaigzni. Un tikai tad, kad mēs spēsim apzināties arī šīs otras puses cenu, mēs varēsim atbildēt uz jautājumu - kāpēc tas bija tieši Ozoliņš?
