[pacelts] Šoreiz stāsts ir par Krišjāni (30), Jēkabu (29) un Miķeli (26) Rēdlihiem un ceturto brāli Kristapu Smildziņu (37), kurš, pēc puišu vārdiem, “ir vainīgs, ka viņi ir sportisti, jo vienmēr visu sāka pirmais”
“Ingrīdiņ… māksliniec… paskaties!” sauc Jēkabs. Viņš ar pasteļa krītiņiem zīmē kokus un auto koku paēnā. “Nuja, bojā jau tās mašīnas ainavu, bet tāda ir dzīve,” viņš komentē. Māksliniece aizrāda par baltajiem laukumiem, taču Jēkabs strīdas pretī, ka tā bijis domāts. “Ņem un ar to balto cītīgi no vienas vietas izdari, kā es teicu,” Ingrīda neatkāpjas no pasākuma mākslinieciskās nopietnības. “Patīk te pie kokiem sēdēt un zīmēt, kādus desmit gadus neesmu neko tādu darījis,” atzīst Jēkabs. Lieliski varot izvēdināt galvu no ikdienas lietām.
Miķelis no ceļmalā iesprausta bluķa veido koka figūru. Sācis veidot jau Jāņos. Var just, ka Miķelim ne pārāk patīk tāda atrādīšanās. “Nindzja,” viņš atcērt, kad pavaicāju, kas top. “Miķelīt, darbojies!” tēvs atkal asistē Dienas fotogrāfam.
“Tādi jau ir mūsu sencīši, vienmēr kaut ko tādu izdomā,” Krišjānis paceļ acis pret debesīm, bet Kristaps vēlāk saka “Man ir liels prieks, ka vecāki to visu dara. Viņu vide un pasaule tik ļoti atšķiras no mūsējās. Tā ir daļa viņu dzīves, ko viņi mums parāda. Tāpat kā kad mamma ar mums spēlē futbolu — viņa iesaistās mūsu pasaulē. Tas satuvina”.
“Galvenais, pierakstiet to, ka viņš no mums ir galvenais. Bez jokiem,” par vecāko brāli Kristapu saka Jēkabs. Kristaps vienmēr visu sācis pirmais, un, kad trijotne sāka trenēties hokejā, Kristaps to jau sen bija beidzis darīt. Vēlāk viņš trenējies basketbolā un modernajā pieccīņā, savukārt tētis bijis desmitcīņnieks. Piecatā viņi uzspēlējot gan futbolu, gan basketbolu, gan volejbolu: Krišjānis un Miķelis pret pārējiem trim. Divi pret trim? “Viņi ir ātrāki un spēcīgāki par mums,” nosmejas Jēkabs.
******
Tas, ka ģimenē var izaudzonāt trīs profesionālus hokejistus, pat ar šodienas iespējām šķiet neticami. “Mums nebija mašīnas, dzīvojām Imantā, uz Daugavas stadionu, kur notika treniņi, bija jābrauc ar diviem transportiem. Tēvs mūs visus trīs ar hokeja somām iestūma iekšā, pēc tam izkāpjot pašus un somas pa vienam vilka ārā,” atceras Miķelis.
Visi trīs puiši ir mācījušies Rīgas 85.vidusskolā, tā sauktajā hokejistu skolā. Kad no rīta pirms stundām atnākuši uz treniņu (toreiz Daugavas stadionā bijis atklātais ledus laukums), dažreiz sniegs bijis tik dziļš, ka ledus tīrāmā mašīna nav varējusi notīrīt, paši tīrījuši un pēc tam slidojuši. Ļoti aukstā laikā griezuši getrās caurumus un taisījuši maskas.
“Man ir rekords — pieci gadi ar vienām slidām,” saka Miķelis, un pārējie piekrīt, ka hokeja inventārs visbiežāk bijis nevis tāds, kas vislabāk der, bet kādu varēts dabūt.
Jānis atzīst, ka arī finansiāli tas nav bijis viegli. “Romānus varētu rakstīt, kā viss nepieciešamais tika gādāts.” Jēkaba treniņa grupā reiz vecāki kopā ar bērniem pat rakuši tranšejas elektrības kabeļiem, lai nopelnītu naudu hokeja vajadzībām.
******
....Līdz vakaram jāpaspēj izspēlēt visas turnīra kārtas, tāpēc atsākusies volejbola spēle, Krišjānis un Iveta spēlē pret Papiņiem. Līdzjutēji izsaka prognozi, ka mamma un tētis uzvarēs. Maijai esot tāda viltīga serve — it kā lido, un — pļukš, vairs nelido. Jaunie spriež, ka jebkurš no viņiem varētu uzvarēt, ja nespēlētu Papiņi. Tieši tobrīd Maija un Jānis izvelk grūtu bumbu un visi patiesi sportiskā interesē uz brīdi pieklust.
“Ei, Miķeli, kāds rezultāts?” Jēkabs uzsauc tiesnesim. “Tās izspēles ir tik skaistas, ka es aizmirsu skaitīt!” atzīstas Miķelis, tomēr ātri atsauc atmiņā spēles agrākās epizodes, un rezultāts atkal ir fiksēts.
Ceru, ka uzzinājāt daudz jauna par mūsu foršajiem Rēdlihiem! :)
