Reiz atradu šādu rakstu iekš spokiem:
http://www.spoki.lv/video/Specigs-gribasspeks/210594
(taču dēļ YOutube cenzūras, kad vecais raksta links nestrādā, atļaujos ievietot otrreiz to pašu video)
Video galvenajam varonim piemita gribasspēks, neiedomājama mērķtiecība un neatlaidība, tieši tas sportā vajadzīgais, lai "izsistos" no simtiem un tūkstošiem līdzīgo sev apkārt attiecīgajā sporta veidā.
-------------------
Re kur iz vienas Latvijas futbola vietnes pārpublicēju interesantu atgadījumu iz dzīves un varam secināt, ka panākumu atslēga, vismaz sportā, tiešām ir šī raksta beidzamie teikumi.
" „ Reiz kādas nelielas Spānijas pilsētas jauniešu futbola komanda negaidīti izcīnīja uzvaru prestižā un ļoti nopietnā turnīrā, kas tiek rīkots Spānijā katru gadu.
Šī komanda gadu iepriekš nemaz vēl nepastāvēja, jo pilsētā nemaz nebija īsta futbola laukuma. Tomēr tieši pirms gada uz šo pilsētu pārcēlās jauns futbola treneris, kuru uz turieni aizveda darba darīšanas (viņa pamatdarbs bija saistīts ar preču izplatīšanu). Šim trenerim tā nu sanāca, ka bija jāuzkavējas šajā mazajā miestā un viņš, aiz gara laika vakaros staigādams pa pilsētu, ievēroja, ka daudz vidusskolas vecuma bērnu, staigā pa ielām un neko nedara. Viņam uzreiz radās doma par komandas izveidi.
Viņš atrada nelielu laukumu blakus pilsētai un pats no koka izveidoja vārtus, nopirka vārtu tīklu un kādas 10 bumbas. Pa pilsētu izlīmēja lapiņas, ka pirmdien 18:00 notiks pirmais treniņš un visi, kas ir vecumā no 14-17 gadiem, var droši nākt.
Viņa pārsteigums bija liels, kad viņš ieradās uz pirmo treniņu, jo laukumā viņu sagaidīja tikai astoņi puiši. Futbols taču visā Spānijā ir tik grandiozs – kāpēc šī pilsētiņa to nenovērtēja?!
Bet viņš sāka ar šiem puišiem strādāt. Puikas bija azartiski, bet bez kādām iepriekšējām futbola zināšanām. Tāpēc treneris sāka no pašiem pamatiem. Drīz vien uz treniņiem sāka nāk arvien vairāk puišu līdz jau tika rīkoti trīs treniņi, jo vienā visiem nebija vietas.
Pagāja kāds laiks un visi puikas gribēja sākt spēlēt kādos turnīros, bet treneris katru reizi atrunājās, ka vēl nav pienācis īstais laiks.
Pagāja vesels gads un no jau trijām komandām – atkal bija palikusi knapi viena – 12 puiši – visi pārējie bija atmetuši ar roku, jo treneris nedeva iespēju spēlēt.
Un tad vienā treniņā treneris paziņoja, ka ir pieteicis pilsētas komandu pašam prestižākajam un spēcīgākajam turnīram valstī. Visi bija pārsteigti un, protams, daudzos bērnu vecākos bija liela skepse, bet pašos bērnos varēja redzēt degam azarta liesmu!
Kad turnīrs bija noslēdzies un tika izcīnīta pārsteidzoša uzvara, mēdiji šim jaunajam trenerim jautāja: „Kas ir tavu fantastisko panākumu atslēga?” Un treneris atbildēja: „Mana panākumu atslēga pirmkārt nav tikai mana – tā ir mūsu komandas. Otrkārt, šie puiši ir paši pārliecinātākie puiši, kurus jūs jebkad būsiet redzējuši. Un tā nav rakstura īpašība. Tas ir smagais darbs, ko viņi ir ieguldījuši veselu gadu. Tā ir pacietība, strādājot pie spēles pamatiem katru dienu. Tā ir disciplīna, kad viņiem arī piektdienas vakarā, kad visi gāja uz „tusiņiem”, bija jānāk uz noputējušu laukumu uz treniņu. Viņi ir izdarījuši tūkstošiem sitienu no viena punkta, viņi ir noskrējuši tūkstošiem kilometru apspēlējot konusus, viņi ir izlējuši simtiem litru sviedru, lai šodien būtu šeit un, lai šodien baudītu uzvaras prieku. Tā ir mūsu komandas panākumu atslēga – pārliecība – kas iegūta smagā darbā!” "
Respect visiem, kas ir labākie sportā! Pats zinu, ka sportā visspilgtak izpaužās "dabiskā atlase", kur visu nosaka galu galā tas, kas cilvēkam ir galvā - tobiš, raksturs un turpināt "rakt", "rakt" .. "rakt" (futbola terminoloģijā "grauzt zāli", hokeja -"grauzt ledu" :) )
