Sveiki. Virsraksts noteikti ieintriģēja lielu daļu, tāpēc tika atvērts šis raksts. Ja gaidījāt, ka šeit būs kādi fakti no kādas mājas lapas – kļūdāties. Šoreiz šis būs mans stāsts, kā no depresijas nonācu līdz VD(Veģetatīvā distonija). Noteikti atvērsiet arī manu profilu un lielu daļu šokēs mans vecums, vai izskats. Jā, man ir tikai 17 un jā, no ārienes nemaz nepateiksi, ka man kaut kas nav kārtībā. Šo rakstu veidoju, jo lielākā daļa mūsdienās cieš gan no depresijas, gan VD tikai neatzīst to, tā pat kā neatzinu es. Pastāstīšu kā tas viss sākās un kā es tiku tik tālu.
Bija 2011.gads.. nekas vispār neliecināja par to, ka man kaut kas nevarētu būt kārtībā. Biju gan sportiska, gan komunikabla meitene, bet kā jau visi saka – atgriezties skolā pēc vasaras brīvlaika nemēdz būt viegli. Bija septembris, uzsāku mācības sestajā klasē. Bija diezgan liels spiediens no vecāku puses, no skolas. Tajā gadā atceros, ka bija nenormāli grūti iejusties. Patstāvīgi nejutos kā es, bet gan kāda cita persona. Visu laiku biju nomākta un pārsvarā dēļ tā, ka konfliktēju ar vecākiem par ikdienišķiem sīkumiem, kā arī ar vecāko brāli, par to pašu skolu. Tad pēc viena milzīga ķīviņa ar brāli, es sapratu, ka nevēlos tā vairs dzīvot, nevēlos dzīvot vispār. Tajā laikā arī nebijām diez gan turīgi, un tas bija lielākais iemesls, kāpēc pārsvarā visi apkārt strīdējās, krita panikā un tajā visā biju arī es, jo par to, ka nestaigā firmas apģērbos, vai tev nav jaunākais telefons, vai, kad skolas pusdienu vietā ēd sviestmaizes, kuras esi ņēmusi no mājām - izsmēja. Pirmdienas rītā pirms došanās uz skolu no mammas skapja nočiepu sirds zāles. Es skolā tāsiedzēru, toties lielā daudzumā, bet mana klases audzinātāja mani pieķēra un uzreiz ziņoja maniem vecākiem. Mani aizveda uz slimnīcu, skaloja kuņģi un pēc tam ielika nodaļā. Tā bija pirmā reize, kad centos sev padarīt galu. Pēc tam, psihiatrs konstatēja, ka garīgi man viss it kā ir kārtībā, tikai man tobrīd viss ir bijis pārāk daudz. Kuram gan tad bija viegli? Nevienam.. Tad pagāja nedaudz vairāk kā gads, viss bija labi, ne slimoju, ne ikdienā bija kādas problēmas, bet te pēkšņi vienā dienā palika tik slikti, kad aiz sāpēm nezināju kur likties. Mamma momentāli aizveda uz ātrajiem, kur mani izmeklēja un konstatēja, ka man ir kaut kāds iekaisums vēderā. Nogulēju slimnīcā 4 dienas, pie manis pa tām četrām dienām vienreiz bija tikai atnākusi Mamma, visu pārējo laiku burtiski jūdzos nost. Visu laiku nepārtraukti biju nomākta, raudāju, jo vienai 13 gados, slimnīcā gulēt ķirurģijas nodaļā, kur apkārt ir tikai veci cilvēki nebija diez ko patīkami. Tad, sieviete, ar kuru gulēju vienā palātā, ierosināja man dežūrārstam pateikt, ka man vairs nesāp un laiž mani mājās, jo viņai man šķiet bija apriebies, ka es visu laiku raudu. Tobrīd šķita, ka tā ir pareiza doma, bet ja zinātu, kas sekos tālāk, nekad tā nebūtu darījusi. Iekaisums tika tikai apārstēts un pēc tam 3 mēnešus manas otrās mājas bija poliklīnikas neskaitāmie ārstu kabineti. Tas viss morāli sagrāva, katrs ārsta apmeklējums, neskaitāmās analīzes un slimi cilvēki vis apkārt. Atveseļojos, bet likās, ka pēc šī visa kaut kas ar mani nu dien nav labi. Gribēju krasi mainīt savu izskatu, pārtraucu komunicēt ar daudziem cilvēkiem. Pārsvarā atrados mājās, savā istabā. Citi domāja, kad es esmu dīvaina un bieži vien atteicās komunicēt ar mani. Sāka palikt bail no cilvēkiem, jutos nepietiekami laba priekš jeb kā. Vis lielākā problēma man šķita tajā, ka man likās, kad esmu resna. Es sāku badoties un pat dzert tievēšanas līdzekļus. Brīdī, kad zaudēju tur pat 10kg svara un nejutos visai labi, sapratu, ka ir jāvēršas pēc palīdzības. Tā kā tajā laikā, pasaulē bija nācis mans pusbrālis un es redzēju, ka vecākiem vairs īsti nav laika priekš tā, tā tas viss arī palika, bet morāli mani tas ar katru dienu „saēda” ar vien vairāk. Un tad sākās tas, no kā man ir rētas uz visu atlikušo mūžu. Jutos nekam nederīga, neglīta un tas bija iemesls, kāpēc otro reizi sev centos padarīt galu, bet šoreiz cieta manas rokas. Kad biju pārgriezusi vēnu un jau tur pat zaudēju samaņu mani atrada, un apturēja asiņošanu. Tad mani vecāki mani sūtija uz nopietnu ārstēšanas kursu. Man diagnoze bija depresija. Kādu brīdi lietoju anti-depresantus, jutos mierīga, dažbrīd pat nedaudz apdullusi. Svars stabilizējās, jo atsāku ēst normāli, kā arī sportot. Viss šķita labi, un tā arī bija diez gan ilgu laiku. Pagāja aptuveni pusotrs gads, satikos ar puisi kurš bija vecāks par mani un tas arī bija tas, kurš visu saržģīja. Mūsu strīdu laikā man bieži vien iestājās histērijas lēkmes, pēc kurām neatcerējos pilnībā neko, ko biju darijusi vai teikusi tajā brīdī. Cilvēki teica, ka no malas es pat neizskatījos pēc sevis, tāds kā prāta aptumsums, pilnīgi pazudis cilvēks. Un tā es sabeidzu savus nervus pa visam. Ar puisi kopā bijām vairāk kā divus gadus, un pēc gada būšanas kopā, sākām dzīvot kopā. Tajā brīdī tas likās brīnišķīgi, bet tagad es nožēloju katru dienu, ko nodzīvoju ar viņu, jo vairs nav tā kā agrāk. Notika kas tāds, kas burtiski salauza manu dzīvi un atstāja neatgriezeniskas sekas(par to es nestāstīšu, jo man vēljoprojām kamols kaklā par to runājot), kas bija kā jaunas durvis vel dziļāk iekšā depresijā. Tikai šoreiz, es centos tikt pati ar sevi galā, tomēr tas viss nebeidzās, kā bijām cerējuši. Es slīku ar vien dziļāk un dziļāk un neviens man vairs nespēja palīdzēt un vēl plus visam tam, man sākās veselības problēmas – neizskaidrojamas galvas sāpes, sirds sāpes un asins spiediena lēkāšana. Pa cik manī grūda iekšā neskaitāmus antibiotiku kursus, nieres sāka niķoties. Pēc diviem mēnešiem jau biju atkarīga no pretsāpju zālēm(kas ir veljoprojām). Pati sapratu, ka nekas no šī visa mani nenovedīs pie nekā laba pārtraucu lietot pilnīgi visas zāles. Uz brīdi bija labi, jutos atvieglota un pa visam savādāk, pat uz brīdi šķita, ka depresija nedaudz atkāpusies, bet par ātru sapriecājos.. tā nekur nebija pazudusi, tā bija te pat. Šī gada maija sākumā no skolas tiku nogādāta uz slimnīcu, jo palika slikti, jeb augsts asinsspiediens un žņaudzošas sāpes sirds rajonā. Sūtija mani uz kardiogrammu un rentgenu, noņēma asins analīzes un palaida mājās. Nākamajā dienā ierados pēc rezultātiem un ārsts pateica, ka man ir VD. Atskatoties uz manu slimības vēsturi, ārsts pieņēma, ka vienā brīdī bijis kāds smags lūzuma punkts, kura dēļ VD pārtrauca „slēpties” aiz depresijas pazīmēm. Pagaidām, ārste mani ir saudzējusi un ieteica atrast kādu hobiju/nodarbi ar kuru novērst domas, vairāk atrasties pie dabas un censties neuztraukties un nedomāt sliktas domas, jeb paskatīties uz pasauli no cita skata punkta. Taču jūtot, ka neveicas diez ko labi un VD lēkmes ik pa laikam uznāk, neatliks nekā cita, kā iet pie neirologiem, psihologa un sākt lietot medikamentus, lai mazinātu šo lēkmju biežumu, vai vispār to esamību.
