Neironu tīkls
Doktora Dispenzas teorija stāsta par to, ka ikreiz, pārdzīvojot kādu pieredzi, mēs smadzenēs “aktivizējam” milzīgu neironu skaitu, kas savukārt ietekmē mūsu fizisko stāvokli.
Tieši fenomenālais apziņas spēks, pateicoties koncentrēšanās spējām, rada tā sauktās sinaptiskās saites – saites starp neironiem. Atkārtojošies pārdzīvojumi (situācijas, domas, jūtas) rada noturīgus neironu savienojumus, ko sauc par neironu tīkliem. Katrs tīkls pēc savas būtības ir noteiktas atmiņas, uz kā pamata ķermenis nākotnē attiecīgi reaģēs uz līdzīgiem objektiem vai situācijām.
Saskaņā ar Dispenzu visa mūsu pagātne ir “ierakstīta” smadzeņu neirotīklos, kuri veido to, kā uztveram un sajūtam pasauli kopumā un tās konkrētus objektus atsevišķi. Tādējādi mums tikai liekas, ka mūsu reakcijas ir spontānas. Patiesībā to lielais vairums ir ieprogrammēts noturīgās neironu saitēs. Katrs objekts (stimuls) aktivizē vienu vai otru neironu tīklu, kurš savukārt izsauc noteiktu ķīmisku reakciju kopumu organismā. Šīs ķīmiskās reakcijas liek mums rīkoties vai justies noteiktā veidā: bēgt vai sastingt, priecāties vai skumt, satraukties vai ieslīgt apātijā utt. Visas mūsu emocionālās reakcijas nav nekas vairāk kā neirotīklu radīts ķīmisku procesu rezultāts, kas sakņojas pagātnes pieredzē. Citiem vārdiem sakot, 99% gadījumu mēs uztveram realitāti ne tādu, kāda tā ir, bet gan interpretējam to, pamatojoties uz gataviem pieņēmumiem, kas radušies pagātnē.
Galvenais likums neirofizioloģijā skan tā: nervi, kuri tiek izmantoti kopā, savienojas. Tas nozīmē, ka neirotīkli veidojas noteiktas pieredzes atkārtošanas un nostiprināšanas rezultātā. Savukārt, ja pieredze ilgstoši netiek izmantota, neirotīkls sairst. Tādējādi pieradums izveidojas, ja regulāri “nospiežam” vienu un to pašu neirotīkla pogu. Tā formējas automātiskas reakcijas un nosacījuma refleksi – vēl neesat paguvis apdomāt vai apzināt to, kas notiek, bet jūsu ķermenis jau reaģē noteiktā veidā.