Es ar sportu esmu uz jūs, bet pat manai slinkajai pakaļai vakar bija ko pašausmināties.
Tātad, par ko? Par puišeli, kurš bija rotaļlaukumā.
Nejauši par virtuves logu ieraudzīju, ka uz pagalma spēļu konstrukcijas jumta sēž bērns, aptuveni 2 metru augstumā, tas mani nedaudz izbrīnīja, tas jau vairāk izskatās pēc tā, kādi bijām es un mani draugi bērnībā, sīki tarzānēni, kas pa taisnu metāla stieni vertikāli varēja uzrāpties, par milzu kokiem un visādām citādām bīstamām vietām nemaz i nerunājot. Protams, šad tad gadījās arī kritiens, ļaunākais bija lauzta roka vienam puišelim, bet tā visādi citādi tā bija normāla bērnība ar neizbēgamajiem zilumiem, bet uzaugām veseli un fiziski attīstīti. Nevienam nebija problēmas piepumpēties, pievilkties, uzkāpt pa virvi vai, bez aizdusas, uzspēlēt futbola maču.
Mūsdienās jau tas ir nedaudz citādi. Bērniem ir datori, planšetes, mobilie, laukā tos neredzu praktiski vispār. Jā, es nedzīvoju Latvijā, tāpēc redzu ainu, kas mūs sagaida pēc 10 - 20 gadiem, ja nekas nemainīsies. Un neizskatās, ka mainīsies.
Tātad, šī rotaļlaukuma bērns. Nolēmu puiku pavērot. Vecums, ap gadiem 12 uz aci. Jā, no kabatas tiek izvilkts touchscreen un pabaksta, pabaksta, tad zvana. Saruna nav gara, tad puika rūpīgi iebāž to atpakaļ treniņbikšu kabatā un sāk rāpties lejā no konstrukcijas. Lūk te jau bija redzams, ka šis bērns it nemaz nelīdzinās tiem bērniem, kādi bija manas paaudzes laikā. Lejā viņš rāpās nenormāli uzmanīgi un ļodzīgi, izskatījās, ka viņš kājas bezmaz pasviež, jo gribai tās īsti neklausa, visu uzmanīgi iztausta, rokas pieķeras katram negludumam, kājas nedaudz dreb. Principā, tādā veidā no tādas vietas lejā kāptu pieaugušais, kurš galīgi nav pieradis pie šādām lietām. Tad, ticis līdz slīdkalniņam, puika nemetas uz dibena vai neskrien lejā, kā to būtu darījuši mēs, bet gan uzmanīgi, pieturēdamies, notur līdzsvaru, ilgi sagatavojas un tad, teju nepaklupdams, noskrien lejup. Un aiziet līdz soliņam, apsēžas un atkal tiek izvilkts telefons....
Pēc īsa brīža, izskatīdamies dusmīgs, puišelis ieet atpakaļ mājā. Pēc pieciem maziem brītiņiem viņš ir atpakaļ, laikam mamma izdzina, saka, ka vajag pavadīt laiku svaigā gaisā. Izskatās vēl dusmīgāks. Apsēžas šūpolēs un atkal tiek izvilkts telefons. Te arī noknipsēju, jo nav redzama seja. Negribētu, ka kāds publicē mana bērna bildes, kur viņu var pazīt, tāpēc nenodaru to arī citiem.
Pēc tam devos savās darīšanās, pēc pusstundas puika bija prom. Tomēr vienu lietu gan ievēroju. Pēc kādām trim stundām, puika bija atpakaļ un viņam bija divu meiteņu kompānija, šoreiz viņš izskatījās tīri priecīgs. Tomēr šis tas vēl ir tā, kā tas bija tad, kad es augu, neskatoties uz to, ka šiem bērniem katram kabatā ir pa viedtālrunim un moš vēl planšete līdzi ar neierobežotu wifi un bezgala daudz spēlītēm (kuras, protams, tiek spēlētas telpās, saulē taču grūtāk ekrānu saskatīt).
