«Es slimoju tikai piekto gadu, bet, ja godīgi, es nevaru vairs pat atcerēties, kāda es biju pirms šīs slimības. Psoriāze, tā ir hroniska saslimšana. Tā it nemaz nav lipīga. Es to pat nesauktu par slimību, man vienkārši ātrāk nekā citiem atjaunojas āda bojātajās vietās. Mana psoriāze izskatās nedaudz citādāk kā citiem. Manu ķermeni klāj mazi plankumiņi, kuri pēc formas atgādina leoparda kažoku. Tāpēc draugi un ārsti mani sauc par leopardiņu.»
Meitene izģērbās, lai parādītu visiem savu slimību18
«Es ne vienmēr esmu bijusi tāda. Mans stāsts sākas tāpat kā citu, kuri slimo ar psoriāzi. Liels stress, pāris dienas, un cilvēks vairs neizskatās pēc sevis. Es aizmigu ar tīru ādu, bet pamodos ar ķermeni, kas ir noklāts ar sarkaniem plankumiem. Ārsti uzreiz pateica - nav ārstējama.
Pirmos 2 gadus bija grūti. Es nespēju to pieņemt un slēpos no citiem. Es nevarēju pat pieļaut tādu domu, ka šī slimība kādam neliktos pretīga. Es atturējos kādam par to stāstīt, es vienmēr apģērbos tā, ka nevarēja redzēt manu slimības skarto ādu. Es sāku ļoti kautrēties un attālinājos no sabiedrības. Jā, tas bija manas dzīves smagākais periods.
Lai gan no daudz kā man nācās atteikties, es ar laiku sāku sevi pieņemt. Man bija vien 14 gadu, kad izlēmu braukt pie savas draudzenes, kura arī slimo ar psoriāzi. Gandrīz nedēļas laikā viņa un viņas mamma man ieskaidroja to, ka man ir tiesības eksistēt. Viņas man iemācija pieņemt to, kāda es esmu un atgādināja to, ka es taču arī esmu tikai cilvēks!
Nākamais manas dzīves etaps bija brauciens uz jūru. Jūras sāls, gaiss un saule darīja savu. Lielākā daļa plankumu pazuda. Roku, kāju un sejas āda bija tīra. Tas man ļāva kādu laiku vilkt īsākas drēbes un neslēpties tik ļoti. Bet ar laiku plankumi atgriezās. Lai gan tie vairs nebija tik lieli un sarkani, bet tiem tomēr bija un es tos redzēju.
Daudzi psoriāzes slimnieki savos stāstos dalās pieredzē ar citu cilvēku reakcijām - negatīvajām. Es arī ar to esmu saskārusies. Bērni pludmalēs pilnās balsīs bļāva: «Kāpēc tā meitene ir tik neglīta?», «Fuj! Kas viņai ar ādu?» Lai gan pašai uz pludmali iet man negribējās, bet mani piespieda mamma. Tagad es viņai par to esmu ļoti pateicīga!
Laiks ritēja. Es pakāpeniski sāku stāstīt saviem draugiem par savu slimību. Man par brīnumu, viņi visi uzreiz to pieņēma un nemainīja savu attieksmi pret mani. Daži draugi pat izteica komplimentus par maniem plankumiem, jo tie izskatās interesanti. Tas bija tik ļoti nepierasti priekš manis, bet, pateicoties tiem vārdiem, es spēju atkal noticēt sev.
Protams, dzīvē nākas sastapties ar dažādām grūtībām, kas skar psoriāzi. Piemēram, apģērba izvēle. Es nevaru vilkt tumšas krāsas apģērbus, jo uz tiem ļoti labi var pamanīt sauso ādu, kas ir atlobījusies un nokritusi no galvas, kakla vai sejas. Bet es nevaru vilkt arī pilnībā gaišu apģērbu, jo uz tās var redzēt asinis. Ziniet, ir interesanti aiziet gulēt baltā t-kreklā, bet pamosties sarkanā.
Slimība, tās nav tikai sāpes un ciešanas. Un, ja tu esi gatavs sevi pieņemt, ja esi gatavs tam, lai tevi pieņem apkārtējie, tad tava diagnoze var atnest tev dzīvē vairākus piedzīvojumus, kas tev liks pasmaidīt. Piemēram, mani draugi dažreiz mani sauc par Sniega karalieni, jo tad, kad es velku nost t-kreklu, no mana ķermeņa birst nost sausā āda, kas atgādina krītošu sniegu.
Es domāju, ka pats galvenais ir atcerēties šo - ja nevari no tā atbrīvoties, tad pieņem to. Tāpēc arī es nolēmu sadraudzēties ar savu psoriāzi.
Un tagad, kad ir pagājuši vēl 4 gadi, es esmu pilnībā sevi pieņēmusi tādu, kāda es esmu. Es velku t-kreklus, svārkus, šortus, eju uz pludmali un nekautrējos no sevis. Arī tagad es nereti pieķeru cilvēkus, kuri mani pēta un riebumā saviebj seju, viss, ko es gribu viņiem pajautāt, ir «Kurš no mums ir pretīgāks, es vai jūs?»»