Apraksts:
Pirmā starptautiskā spēle notika 1872.gadā starp Angliju un Skotiju. Futbolam kļūstot populārākam, tas tika iekļauts 1900. un 1904. gada olimpiskajās spēlēs kā paraugdemonstrējums disciplīna(uzvarētājiem netika pasniegtas medaļas). Futbols kļuva par oficiālu olimpisko sporta veidu sākot ar 1908. gada olimpiskajām spēlēm. Šo olimpisko futbola turnīru organizēja Anglijas futbola asociācija un tajā drīkstēja piedalīties tikai amatieri. Gan 1908, gan 1912. gada olimpiādē uzvarēja Lielbritānija, zem kuras karoga spēlēja Anglijas amatieru futbola izlase. FIFA pirmais mēģinājums organizēt savu starptautisko futbola turnīru notika 1906. gada Šveicē, taču tas cieta neveiksmi, galvenokārt tādēļ, ka starptautiskais futbols vēl nebija pietiekami attīstīts.
Darbs:
1909.gadā sers Tomass Liptons noorganizēja Sera Tomasa Liptona trofejas izcīņu Turīnā. Šai turnīrā nepiedalījās izlases, bet gan klubi, katru valsti pārstāvot pa vienam klubam, un tas netiek uzskatīts par oficiālu pasaules čempionātu, kaut gan tas bija pirmais starptautiskais futbola turnīrs, kur dalību ņēma labākie profesionālie spēlētāji no Itālijas, Vācijas un Šveices. Trofeju ieguva amatieru
komanda West Aucland, kura tika uzaicināta piedalīties turnīrā pēc tam, kad Anglijas futbola asociācija atteicās uz šo turnīru nosūtīt profesionālu komandu.
1914. gadā FIFA piekrita atzīt olimpisko spēļu ietvaros notiekušo futbola turnīru, piešķirot tam Pasaules amatieru futbola čempionāta nosaukumu, un uzņēmās tā organizēšanu. 1920.gada olimpiskajā turnīrā uzvarēja Beļģija, bet 1924. un 1928. gadā – Urugvaja.
1932.gada olimpiskajās spēlēs Losandželosā netika plānots iekļaut futbolu dēļ zemās futbola popularitātes ASV. FIFA un SOK arī radās domstarpības par amatieru statusu, kā rezultātā futbols tika izņemts no olimpiskajām spēlēm. FIFA prezidents Žils Rimē paziņoja par FIFA Pasaules kausa organizēšanu 1930. gadā Urugvajā.
