Šoreiz piedāvāju tulkotu interviju ar daiļslidotājiem Natāliju Pešalā un Fabianu Burzā - viņi ir 2012. gada Pasaules čempionāta bronzas medaļnieki dejās uz ledus, divkārtēji Eiropas čempioni (2011,2012), trīskārtēji Francijas čempioni (2009,2011,2012), trīs reizes iegūta medaļa arī Grand Prix finālos (2009,2011,2012). Intervija notikusi 2012.gada 15.februārī.
Enjoy!
Pešalā/Burzā: “Dejas uz ledus nav tikai pareiza tehnisko elementu izpilde…”
Viņi ir radoši un unikāli, viņi mīl visas savas programmas. Katru programmu viņi uzbūvē kā mini-šovu, un auditorija ir pateicīga par viņu pieeju. Natālija Pešalā un Fabians Burzā tagad ir jau divkārtēji Eiropas čempioni, un mēs parunājāmies ar viņiem pēc deju pāra triumfa Šefīldā.
Runā, ka otro reizi vinnēt čempiona titulu esot grūtāk. Vai Jūs tam piekrītat?
Fabians: Uzvarot šoreiz, mums bija vairāk emociju nekā pirmoreiz. Pagājušajā gadā visi zināja, ka mēs būsim priekšā citiem pāriem, un būtu pats par sevi saprotams izcīnīt šo titulu.Šoreiz mēs zinājām, ka varam to izdarīt ar to tehniku, kas mums ir, bet rezultāts pēc īsās dejas ļāva mums padomāt, ka vajag cīnīties vairāk. Protams, tā bija intersantāka, emocionālāka uzvara.
Pēc īsās dejas Jūs teicāt, ka vēlaties prasīt tiesnešiem, kāpēc Jūs dabūjāt zemākas atzīmes. Vai Jūs uzzinājāt, kas noticis?
Fabians: Patiesībā beigās mēs viņiem nepajautājām, jo, kad mēs redzējām atzīmes, kas tika iedotas citiem, mēs sapratām, ka tiesneši bija ļoti stingri. Mums vienkārši vajadzēja darīt labāk un padarīt laimīgu pat pašu stingrāko tiesnesi.
Pēc īsās dejas Natālija portālā Facebook.com uzrakstīja: “Es mīlu dejas uz ledus.” Ko Tu ar to domāji?
Natālija: Tas bija joks. Kad mums bija vakariņas ar dažiem citiem daiļslidotājiem, mēs runājām par rezultātiem deju pāru konkurencē. Un mums radās ideja: Pajokosim, uzrakstīsim visi “Es mīlu dejas uz ledus” facebookā, lai atcerētos, ka ne vienmēr tiesnešu vērtējums ir godīgs, bet mēs tāpat mīlam to , ko mēs darām. Mēs tikai gribējām atgādināt visiem, ka mēs mīlam mūsu darbu, lai kas arī notiktu.
Kā Jūs pavadījāt brīvo dienu starp īso un izvēles deju? Vai Jūs bijāt uztraukušies par rezultātu?
Natālija: Mēs vienkārši centāmies par to nedomāt, koncentrēties tikai uz pašu deju, lai izdarītu labu darbu. Mēs satikām mūsu ģimenes, runājām par citām lietām, nevis par slidošanu, un gluži vienkārši – atpūtāmies.
Fabians: Un mums bija arī treniņš.
(Fabians pieminēja, ka pēc izvēles dejas Natālijai bija šaubas un viņa nebija pārliecināta, ka uzvarēs vēlreiz.)
Jūsu programmas vienmēr ir ļoti radošas un tajās ir daudz interesantu elementu. No kurienes Jūs rodaties iedvesmu?
Natālija: Šeit (norāda uz savu galvu) un šeit (norāda uz Fabiana galvu). Mēs ļoti daudz runājam par to, ko mums patiktu darīt; mums ir daudz ideju, tad mēs runājam ar treneriem un horeogrāfiem, par to, kas ir labākais. Mēs mēģinam uztaisīt mini-šovu ar kostīmiem, mūziku un visu pārējo.
Vai Jums ir kādas pašas mīļākās programmas?
Fabians: Man ļoti patika Kaķi. Tā ir mana mīļākā programma. Un varbūt arī- Cirks.
Natālija: Man patika Čārlijs Čaplins pagājušajā gadā, un arī šī gada programma (Ēģipte) ir ļoti laba. Tas ir grūti – izvēlēties vienu labāko. Katru gadu mēs ļoti mīlam mūsu programmas, tāpēc ka tās nāk no mūsu sirdīm. Mēs mīlam visas mūsu programmas.
Kurš no Jums ir visradošākais?
Natālija: Fabianam ir daudz ideju, bet es tās visas salieku kopā.
Cik daudz laika aizņem izveidot jaunu programmu? Vai ir grūti izvēlēties tēmu?
Fabians: Kad mēs veidojam programmu, tas nav tik grūti, jo mums patīk par to domāt jau iepriekš. Mēs jau tagad domājam par nākamo gadu. Kad ir jāveido programma, mēs vienkārši to visu saliekam kopā. Tas aizņem 10 – 15 dienas. Tad mums ir jāizplāno, kāda veida elementus mēs varam ievietot katrā mūzikas daļā. Tas aizņem aptuveni mēnesi, lai izveidotu programmu no sākuma līdz beigām.
Vai mēs varētu uzzināt, kādi ir Jūsu plāni nākamajam gadam?
Fabians: Nē!
Natālija: Mēs varam teikt to, ka tas būs kaut kas citādāks. Mums nepatīk viegli priekšnesumi un mēs sakam: labi, tagad darīsim kaut ko melnu, tagad kaut ko dzeltenu, zilu un tā tālāk. Mēs mēģinam mainīt mūsu stilu katru gadu, mēs mēģinam parādīt cilvēkiem, ka mēs neesam te tikai tāpēc, lai izdarītu visus elementus pareizi, bet tāpēc, lai mēs varētu izdejot jebkādu deju, un izdot sevi jebkādā mūzikas stilā.
Vai Jums ir kādi mīļākie īsās dejas temati?
Fabians: Latīņamerikāņu ritmi šogad ir laba tēma. Redzēsim, kā nākošgad strādās polka.
Natālija: Īsā deja kā polka, ir mazliet smieklīgi, jo tā ir priecīga deja. Sliktā puse ir tā, ka polkas atmosfēra ir, kā saka, no “vecās skolas”, un es nedomāju, ka tas palīdzēs dejām uz ledus kļūt modernām. Polka nav kā tango vai blūzs, kur var izveidot modernas programmas.
Skatītājiem ir grūti ieraudzīt tehniskās atšķirības starp pāriem.
Natālija: Priekš mums, slidotājiem, arī. Dažreiz mēs pat nesaprotam ko viņi vēlas, lai izcīnītu ceturto līmeni. Mums ir jāizdara daži elementi, bet priekš manis dejas uz ledus nav tikai pareiza tehnisko elementu izpilde, tā ir slidošanas tehnika. Protams, svarīgi ir arī tas, kā tu vari izpausties, kā tu sajūti mūziku. Tas nav tikai, ka mēs varam izdarīt tvizlus tādā vai šādā pozīcijā. Tā ir ledus deju evolūcija; tādi nu ir tie noteikumi, bet es domāju, ka neviens nezina, kurš pāris ir labākais.
Dejās uz ledus tiesneši skatās arī treniņus. Varbūt bija daži pieņēmumi, kāpēc Jūs bijāt otrie pēc īsās dejas? Varbūt treniņā Jūs nebijāt tik atvērti un tas ietekmēja tiesnešus.
Fabians: Varbūt, arī tas varēja notikt. Kurš zina? Pēdējos divos treniņos mēs abi nokritām, jo neizdarījām labus tvizlus. Bet mēs īsās programmas brīdi izdarījām savu darbu labi, un arī tiesnešiem bija jādod savs vērtējums tieši tad.
Ja Jūs varētu mainīt noteikumus dejās uz ledus, ko Jūs mainītu?
Fabians: Mēs mēģinātu iesaistīt cilvēkus no teātra, baleta un tā tālāk. Varbūt mēs iegūtu labāku veidu, kā labi izpildīt tehniku, varbūt mēs iegūtu labāku māksliniecisko skatījumu.
Natālija: Varbūt vienam tiesnesim vajadzētu vērtēt muzikalitāti, citam – interpretāciju, un tā tālāk.
(Fabianam tagad, diemžēl, bija jāatstāj mūs.)
Jūs trenējāties Francijā, tad Krievijā un tagad Jūs trenējaties ASV. Kādas ir trenēšanas veida atšķirības?
Natālija: Tas, ko mēs iemācījāmies Krievijā, daudz neatšķiras no tā, ko mēs pašlaik iemācamies ASV. Tas arī bija galvenais iemesls, kāpēc mēs pārcēlāmies. Mēs gribējām turpināt mācīties ar to pašu metodi, nevis mainīt mūsu stilu. Tas ir iemesls, kāpēc no Žuļina mēs pārgājām uz Andželiku Krilovu. Šeit, Detroitā ir vairāk slidotāju vienā laikā uz ledus nekā Maskavā un, manuprāt, tāpec mēs pavadām vairāk laika uz ledus. Bet tehniskā un mākslinieciskā puse ir tāda pati.
Bet kā ar ikdienas dzīvi?
Natālija: Tā ir kā melns un balts. Maskavā nebija ērta un komfortabla dzīve, bet man bija daudz draugu. Nē, viņi nebija daiļslidotāji. Man patika nedēļas nogalēs doties uz muzejiem, restorāniem, izbaudīt dzīvi šeit. Amerikā tas ir otrādi. Kad treniņi beidzas, man ir garlaicīgi, bet šeit mēs esam laba slidotāju komanda, un mēs parasti izdomājam ko darīt. Detroita nav pati labākā pilsēta Amerikā, bet šeit ir ļoti ērti. ASV viss ir viegli. Visi ir laimīgi, viņi smaida- nevis tā kā Krievijā.
Vai Tev pietrūkst arī kaut kas no Francijas?
Natālija: Protams, pārtika! Vienmēr, kad dodos uz Franciju, esmu priecīga redzēt savu ģimeni un draugus, varu ēst visu, kas man garšo.Taču, pēc dažām dienām, manī parādās vēlme doties mājās. Es nevaru palikt Francijā pārāk ilgi, jo manas mājas vairs nav šeit. Man šeit nav guļamistabas, man ir jāpaliek ar draugiem vai ģimeni, šeit vairs nav mana dzīve. Mana dzīve ir Detroitā.
Tu esi ļoti aktīva Facebookā. Cik svarīgi Tev ir saglabāt saiti ar saviem faniem caur internetu?
Natālija: Mēs mēģinam pastāstīt viņiem visu, cik bieži vien varam. Tas ir svarīgi faniem. Viņi mīl dejas uz ledus, tātad viņi mīl arī daiļslidotājus un viņiem patīk zināt, kas notiek, kas jauns, ko mēs darām, ko mēs skatāmies TV. Man liekas, ka tā ir daļa no mūsu darba un tā ir pat mazliet smieklīga.
Pasaules Čempionāts notiks Nicā, Francijā.
Vai tas nozīmē mega lielu spiedienu Jums?
Natālija: Mēs piedalāmies kā mājinieki, Francūžu federācija darīs visu priekš mums, un, tā kā mēs esam savā vidē, mēs neesam uztraukti, esam bez liela spiediena. Publika būs mūsu pusē, tāpēc mums tam jāgatavojas. Tas ir kā izaicinājums, bet mēs nedrīkstam būt pārāk ieintersēti. Mums jābūt simts procentu pārliecinātiem par to, ko mēs varam izdarīt uz ledus. Tad mēs varam izbaudīt būšanu savā zemē. Un pēc sacensībām mēs to noteikti darīsim.
Ko Jums vajadzētu, lai pārspētu Tesu un Skotu, Merilu un Čārliju (Vienīgie pasaulē, kas ir stiprāki par viņiem)?
Natālija: Francūžu atbalstu mums, lai uzvarētu. Mēs mēģināsim apsteigt viņus. Es zinu, ka tas ir grūti; tās ir augsta līmeņa sacensības ar ļoti labiem daiļslidotājiem, bet tas ir tas, ko mēs vēlamies, tāpēc – izdarīsim to! Mums nav ko zaudēt. Pagājušajā gadā mēs pieļāvām kļūdu un pazaudējām medaļu, tāpēc šogad mēs darīsim visu, lai būtu uz goda pjedestāla.
P.S. Natālija un Fabians aprīlī Pasaules čempionātā Nicā ieguva pelnīto 3.vietu.
