Latvijas slimnīcu šausmu stāsti.64

Vienā slimnīcā ir bijis par ko pasūdzēties, bet gan ne gluži par mani, vienīgais, ka dakteris man no visā garumā apdegušas kājas (2. pakāpe, viss jēls) noplēsa ar raušanu pārsēju, lai paskatītos kā dzīst. Kad man asaras saskrēja acīs, pats pat atvainojās. Bet man nepatika kā izturējās pret manu palātas biedreni, sievieti gados, kas krītot bija salauzusi gūžu. Viņai bija operācija, bet iekšā sākās infekcija, viņai ļoti sāpēja. Dienas vidū ienāk ķirurgs, sieviete guļ. Viņš pat viņu nepamodina, norauj segu, palātas durvis līdz kājai vaļā, lai skatās visi, kam nav slinkums. Sievietei apakšveļas zem halātiņa nebija, halāts uzrauts līdz nabai, visi intīmie orgāni redzami un šis sāk spaidīt viņai to inficēto vietu, viņa raud un klusu vaid. Tad šamais pasaka, būs jāoperē vēlreiz un aiziet, atstādams nabaga vecenīti tādā pazemojošā stāvoklī. Es ar saviem apdegumiem cēlos kājās, aiztaisīju durvis un vilku lejā viņai to halātu, jo viņa aiz sāpēm nevarēja. Totāla necieņa pret pacientu, šitā ekscibionēt un izturēties kā pret gaļas gabalu!

Vēl viens šausmu stāsts no palātas biedrenes. Meitene šausmīgi baidījās no slimnīcām un slimnīcā nokļuva dzīvībai bīstamā stāvoklī, jo līdz pēdējam atteicās braukt. Kad viņa jau bija apārstēta, sākām runāt un uzzināju kāpēc..... Es arī nebūtu piedabūja spert kāju pār slimnīcas slieksni, ja man būtu kas tāds jāpiedzīvo. Lieta bija tāda, ka viņa 14 gadu vecumā bija nokļuvusi slimnīcā kāda nebūtiska iemesla dēļ, angīna vai kaut kas tamlīdzīgs. Tad vienu dienu viņu māsiņa ar visu gultu neko nepaskaidrojot aizved uz aukstu telpu, liek apgulties uz vēdera un atpleš halātu uz muguras un sazīmē tur visādas līnijas. Meitene raud un saka, ka viņai bail, kas tagad notiks, bet māsiņa neatbild. Skaidrs, ka ar muguru šai meitenei problēmu nebija. Aptuveni pusstundu viņa pavadīja tajā telpā, kas man ir skaidrs, bija pirmoperāciju telpa. Tad atgriežas māsiņa un sāk siet viņai garos matus. Viņa raud vēl vairāk, bet neko pateikt nespēja. Māsiņa tik mierina, ka viss taču būs labi un apsveica meiteni vārdadienā. Tas pacienti samulsināja, viņai vārdadiena nebija pat tuvumā. Māsiņa uzreiz jautā, kā tad viņu sauc, meitene pasaka un māsiņa bezmaz vai krīt panikā. Nozvērina pusaudzi, ka viņa nevienam neko neteiks un fiksi aizved atpakaļ uz palātu. Izrādās, ka šī māsiņa bija sajaukusi palātas, īstā operējamā bija sieviete ap 30, kurai bija atteikušās abas nieres plus tajās vēl bija infekcija, tāpēc tās tika nolemts izoperēt. Vienkārši abas atradās vienā un tajā pašā gultā, skatoties no palātas ieejas, bet māsiņa iegāja nepareizajā palātā. Iedomājieties - veselai pusaudzei kļūdas pēc izoperētu abas nieres!!!!! Es biju gan šokā, gan nikna, par šādu gadījumu noteikti būtu vajadzējis ziņot, tas taču ietekmētu visu viņas atlikušo dzīvi!

Nu tad pēdējais. Kad gadās gulēt slimnīcā (vismaz sieviešu palātā), tad es kā likums nokļūstu sešvietīgā palātā un tur vienmēr ir viena krievu tantiņa, kura praktiski ne vārda latviski nesaprot. Pārējās kā likums jau ir nokristījušas tantuku par babuļu. Un šīs babuļas ir īsti vampīri. Nepārtraukti no viņām nāca teksti - ai kak boļņa u meņa, ai kak mojie detji meņja zabiļi, ai kak umeret hoču utt. Aptuvenais tulkojums - cik ļoti man sāp, kā mani bērni mani aizmirsuši, kā gribu nomirt. Un lieta ir tāda, ka šīs babuļas it nemaz nav tās, kuras cieš vislielākās sāpes un ir visslimākās un bērni nenāk ciemos, jo viņiem ir piegriezies klausīties šo mūžīgo vaidēšanu, jo neko citu, kā es nevaru, man sāp un gribu mirt es no viņām nedzirdēju. Bļāviens, ja cilvēks ir slimnīcā, tad viņam ir slikti, tas taču ir skaidrs - par labu veselību nesaņemsi šo godu slimnīcas gultā pavārtīties. Visiem kaut kas sāp, visiem ir grūti un ir tādi, kuri arī mirst! Un kāpēc viņai vienīgajai pienāktos žēlojamā upura loma. Viena babuļa pat bija izstrādājusi metodi kā pēc iespējas vairāk krist uz nerviem palātas biedrenēm. Visu pēcpusdienu viņa nogulēja un tad tikko izslēgtas gaismas uz nakti, tā viņa sāka savu vaidēšanu un sūdzēšanos, kura ievilkās līdz trijiem naktī. Mēs visas, protams, prasījām miegazāles. Tās it kā pienācās, ja nevar aizmigt sāpju dēļ, man sāpes netraucēja, bet miegazāles prasīju babuļas dēļ. Vienu nakti dzirdu ka kaut kas skrubinās, it kā stūros būtu peles vai žurkas, Atceros, ka miegazāļu iespaidā bija tik smagi domāt par celšanos vai pat gaismas ieslēgšanu, tāpēc uzliku mīksto un gulēju tālāk. No rīta, kad māsiņas ieslēdza gaismu, izrādījās, ka babuļa pa nakti noplēsusi savai lauztajai rokai ģipsi. Tagad pati raud un mēģina kaut kā ielikt roku atpakaļ, jo redz bez ģipša sāpot vēl vairāk. Māsiņa paņēma, uzlika viņai to roku virs ģipša, un ar savu dilba kaulu iespieda viņai to roku taisni atpakaļ un pārsaitēja virsu, tad tā babuļa vismaz pārstāja sūdzēties, cik ģipsis smags, jo tad mēs visas klupām viņai virsū - ja jau smags, tad noņemsim, redzēsim kā patiks! :)