7. neesmu ārsts, bet zinu ka kājas locās uz otru pusi
Bet ja tā pavisam godīgi, man šermuļi pār kauliem pārskrēja. Iedomājos, ja manu meitiņu tā spīdzinātu...jēziņ...
tad es labāk savu bērnu sūtu uz mākslas skolu. ar mākslu var nodarboties līdz mūža galam, bet sportista karjera beidzas diezgan ātri (tfu tfu tfu ja vēl bez jebkādām traumām)
Dažkārt es domāju, kāpēc Dievs man lika piedzimt šeit Lv, taču redzot šādus kadrus, es priecājos, ka esmu šeit un nekur citur....
Bet tā vaitad nerodas čempioni, proti, no smaga darba, pūlēm un sāpēm, kas izciestas, sasniedzot mērķi?
Nav ko vainot Ķīnu, bet gan šito "sporta" veidu kā tādu, jo tā trenē pilnīgi visur. Vienkārši ķīnieši kā vienmer visus uz masu paņem.
Latvijā vingrošanā izmanto tieši tādus pašus paņēmienus. Jo lokanība ir ļoti svarīga, un bez sāpēm to neiegūt. Ceļus jāstaipa uz āru, lai kājas būtu pilnībā taisnas, jo saliekta kāja uzreiz ir kļūda.
Pats esmu gājis tam visam cauri, un tas nav tik traki kā te izskatās, jo katru dienu ir jāstaipās , kas beigās jau ir norma.
Bērniem to nesaprast, kāpēc viņiem būtu jāsaka paldies.
Protams, ne visi patieks to paldies, bet būs daudzi, kas tā izdarīs.
UN PRIEKŠ LIELAJIEM DIRESĒJIEM, PATEIKŠU, KA NEKAS LIELS UN IEVĒROJAMS NAV DZĪVĒ SASNIEDZAMS BEZ ASARĀM UN SĀPĒM.
un veelaak briinaas kpc vinji speej uz rokaam iziet visaadas shkeershlju trases.
Jūtu līdzi tiem bērniem...
Domāju ka tikai kādi 50 % pēc tam labākajā gadījumā ir pateicīgi par to visu... (jo ir ieguvuši panākumus u.t.t)
Ziniet.,pati biju šādi trenēta-gāju dejās.,un atceros.,jā.,sāpēs un asaras.,bet tagad esmu pateicīga vecākiem.,ka atdeva mani tur.
Nu tāds ir tas skarbais ceļš līdz olimpiskajām medaļām... Es gan šitādu spīdzināšanu neatbalstu...
Jā traki,bet lavijai uz 2 milj ir divas medaļas ,bet ķīnai tikai 88 medaļas uz 1500miljoniem
Toties viņiem liekais svars jauniešu vidū nav diez ko izplatīta un "normāla" parādība... ;)