Jau vairākus gadus internetā tiek ievietoti neskaitāmi videomateriāli, kuru nosaukumā ir saīsinājums ASMR. Atšifrējot tas nozīmē Autonomous sensory meridian response. Latviski grūti pat iztulkot, taču būtībā tās ir sajūtas, kas rodas autonomi, nesaistīti, bet reaģējot uz vizuālu, dzirdes vai kādu citu stimulu.
Čuksti man vēl!
Datora monitorā ieraugu cilvēku, kurš runā čukstus, ļoti klusi un monotoni, brīžiem pat grūti saklausāmi. Viņš izmanto dažādus priekšmetus un rada skaņas: šķirsta grāmatas lapas, čabina maisiņus, birdina smiltis, kustina šķīvī graudus, čirkstina rakstāmspalvu uz papīra, pieskaras stiklam, drēbei, papīram, klaudzina nagus pa dažādām virsmām. Dažs labs izspēlē klakšķus ar mēli, skaļi košļā vai pūš gaisu, veic palēninātas kustības ar rokām. Dara to visai ilgi un vienveidīgi. Variantu ir milzum daudz. Vēl eksistē neskaitāmas filmiņas, kurās risinās tā dēvētā lomu spēle. It kā es – videoskatītājs – būtu ienācis, piemēram, frizētavā, ārsta vai masiera kabinetā un tur piedzīvotu matu griešanu, ausu pārbaudi vai masāžu. Līdzīgi veidotos video var vērot un dzirdēt, kā kaut kas tiek zīmēts, rakstīts, krāsots vai veidots. Dažos pat var lūkoties un ieklausīties, kā zābaki stampājas pa dubļiem.
Cilvēki, kuri atkal un atkal skatās ierakstus, apgalvo, ka izjūt īpašu labsajūtu – tīkamas tirpas vai siltus viļņus visā ķermenī, skudriņas pār muguru un arī rokās vai kājās, kaifīgi durstīgas adatiņas pakausī. Sajūtu gamma ir visai plaša, līdz pat vulkāniskam, orgasmam līdzīgam sprādzienam. Daži atzīst, ka piedzīvo kaut ko līdzīgu transam.
“Baidos pat pakustēties, lai tikai nezustu tīkamā sajūta,” – tā komentāros raksta kāda aktīva ASMR skatītāja. Ne velti šo fenomenu sākuši dēvēt par breingasmu, apvienojot vārdus brain (tulkojumā no angļu valodas – prāts, smadzenes) un orgasms. Pētnieki gan uzsver, ka šīs tomēr nav seksuālas ievirzes sajūtas.
Kaifs par brīvu
Sen zināms, ka čukstus un citas klusinātas, maigas skaņas uztveram kā tīkamas, tās it kā raksturo tuvību, intimitāti. Mūzikas psiholoģijā līdzīgi tiek aprakstītas īpašas sajūtas, būtībā parastas trīsas, kas ir atbildes reakcija uz dažām skaņām, tostarp negaidītām muzikālām pasāžām. Tomēr tā dēvētais ASMR fenomens pašlaik netiek uztverts zinātniski. To gandrīz neesot iespējams izpētīt, jo dažādi cilvēki uz vienādiem trigeriem jeb sajūtu izraisītājiem reaģē atšķirīgi.
Daži apgalvo, ka mūsu smadzenes atsevišķus skaņas un redzes efektus uztver kā īpaši tīkamus, līdz ar to sāk izstrādāties endorfīni un vairoties serotonīns, kas arī rada labsajūtu. Taču citi pētnieki šādu sajūtu sniegšanas un gūšanas kāri skaidro ar vēlmi gūt uzmanību, pat salīdzina ar to, kā pērtiķīši ieskā cits citu, atbrīvojot no blusām.
“Manuprāt, šis fenomens ir pazīstams tik ilgi, kamēr vien pastāv cilvēce. Jebkurš smadzeņu kairinājums, uz ko fokusējamies, var sniegt mirkļa apmierinājumu. Maņām nonākot brīvā uzmanībā ar ārējiem signāliem, kas vienmērīgi atkārtojas, cilvēks iziet no koncentrēšanās rāmja, kas visu laiku pastāv un mūs ierobežo. Tātad paliek šajā tagadnes brīdī ar savām bioķīmiskajām reakcijām ļoti koncentrētā veidā,” uzskata psihoterapeits Valdis Briedis.
Viņš akcentē, ka šai parādībai interneta vidē dots īpašs, it kā gudrs nosaukums. “Tas notiek vien tādēļ, lai piesaistītu videovērotājus, tātad radītu pārdodamu preci. Līdzīgi kā savulaik bija ar NLP jeb neirolingvistisko programmēšanu. Tajā tika apkopotas sen zināmas metodes, taču Rihards Bandlers un Džons Grinders, abi savdabīgā psiholoģijas veida autori, izdomāja nosaukumu NLP. Tas vilināja ar noslēpumainību. Jo smalkāks nosaukums, jo kārdinošāk šķiet tajā piedalīties, izmēģināt. Turklāt kuram tad negribas, neko nedarot, saņemt kaifa devu?! Ir novērots, ka ASMR ir īpaši izplatīts to cilvēku vidū, kuri mēdz slīgt depresīvās sajūtās, bieži jūtas nomākti.”
