Šim vārdam japāņu valodā ir ļoti daudz nozīmju: džu – mīksts, maigs, pieklājīgs; do – ceļš, pareiza taka, sirdsapziņa, morāle, prasme, kā arī princips “labsirdība uzvar ļaunumu un maigums gūst virsroku pār rupju spēku”.
Džudo cīņas priekštecis ir japāņu tuvcīņas māksla džiu-džitsu, Džigoro Kano apvienoja vairākus džiu-džitsu novirzienus, paņemot no džiu-džitsu tehnikas visu labāko un atmetot bīstamos paņēmienus.
Džudo cīņas mērķi ir – fiziski attīstīt ķermeni, apgūt veiklību un augstu sporta meistarību, ieaudzināt augstas morālās īpašības.
Džudo ir pirmais Āzijas izcelsmes Olimpiskais sporta veids, tam ir internacionāla vēsture un tas ir populārākais no sporta cīņām. Džudo ir skaista un vīrišķīga cīņa, kas noder arī par efektīvu pašaizsardzības līdzekli.
Viens no japāņu džudo skolas vecākajiem pasniedzējiem S. Homono saka: “Džudo treniņš harmoniski attīsta cilvēku, tādēļ ikvienam iesaku nodarboties ar šo sporta veidu.”
Japānā džudo ir obligāts mācību priekšmets skolā kā zēniem, tā meitenēm.
Sākot ar 1956. gadu notiek pasaules meistarsacīkstes džudo cīņā, bet 1964. gadā to pirmoreiz iekļāva Tokijas Olimpisko spēļu programmā. Džudo cīņas tehnikas apgūšana un augstu rezultātu sasniegšana nav iedomājama bez ilgu gadu nopietna un neatlaidīga treniņa.
