Šī tradīcija tika sākta 1936.gadā, olimpiādes spēlēs Berlīnē . Pirmo posmu 1936.gada 20.jūlijā veica grieķis Konstantīns Kondulis.
Pirmo reizi ziemas olimpiskajās spēlēs lāpa tika nesta no Olimpijas, Grieķijā uz Oslo, Norvēģijā 1952.gadā.
Kaut arī antīkajās olimpiskajās spēlēs lāpas stafetes nebija, tā tomēr rada zināmu saikni starp antīkajām un mūsdienu olimpiskajām spēlēm - lāpas aizdegšanas veids sakrīt ar veidu, kādā tika iedegtas lāpas, kas dega senās Grieķijas tempļos.
Lāpa tiek iedegta Olimpijā dažus mēnešus pirms spēļu atklāšanas ceremonijas un stafetē nesta līdz spēļu mājvietai.
Lāpas ceļojuma maršruts atšķiras atkarībā no galamērķa. To nes pāri okeāniem, kalniem un tuksnešiem, cauri pilsētām un laukiem. Tāpat atšķiras arī lāpas nešanas veidi - to var vest, piemēram, ar lidmašīnu, mašīnu, suņu pajūgos vai ar zirgu.
Lāpas aizdegšanas ceremonijā liesmu iegūst aktrises, kas tērpušās senās Grieķijas priesterieņu tērpos. Saules siltums tiek koncentrēts paraboliskā spogulī, kas rada liesmu. No šīs liesmas oficiālo spēļu lāpu aizdedz pirmais stafetes dalībnieks.
Lāpas stafetes maršruts tiek rūpīgi izstrādāts. Spēļu mājvietas valstī tā ceļo pa vietām, kas iepazīstina ar šīs valsts iedzīvotājiem un to tradīcijām, parāda nozīmīgas vēsturiskas vietas un dabas bagātības.
Savā ceļā lāpu sagaida ar publikas sajūsmu. Tā paziņo par gaidāmajiem svētkiem - olimpiskajām spēlēm, un sludina mieru un draudzību.
Viens no nozīmīgākajiem mirkļiem atklāšanas ceremonijā ir Olimpiskās lāpas ienešana stadionā. Noslēdzošā lāpas nesēja vārds tiek turēts lielā noslēpumā. Šai personai ir pagodinājums iedegt olimpisko uguni, kas deg līdz pat spēļu beigām.
Olimpiskās lāpas stafetē Latvijas pārstāvji piedalījušies jau divas reizes. Pirmais Latvijas lāpnesis bija Mārtiņš Zemītis, kas pārstāvēja Latviju Olimpiskās lāpas stafetē pirms Barselonas Olimpiādes 1992. gadā.
