Pagājusī sezona
-Aizvadītā sezona kopumā tev bija bagātīga. Pārliecinoši spēlēji HK Rīga sastāvā, debija U20 izlasē un labi parādītais sniegums U18 čempionātā, kurš no notikumiem pašam bija nozīmīgākais?
-Man vislabāk patika U18 čempionāts. Izpildījām uzdevumu, ko bija devusi federācija. Izlasē visi viens otru zināja kopš bērna kājas - spēlējām viens pret otru vai vienā komandā. Visiem satiekoties izveidojās ļoti labs komandas gars. Domāju, ka mēs bijām spējīgi tikt augstāk par priekšpēdējo vietu.
-Ar kādām sajūtām devies uz čempionātu? Tomēr, debija augstākajā divīzijā, pretī nāk spēcīgākie vienaudži no pasaules.
-Nebija satraukums, ka pretī nāk labākie un mēs esam sliktāki. Vienkārši bija papildus motivācija, ka esi nokļuvis tur: tagad ej laukumā un rādi, uz ko esi spējīgs. Neviens komandā nebaidījās iet laukumā un spēlēt, kas nāca pretī. Tas jau arī pierādījās pirmajā spēlē pret Kanādu, kad mēs izgājām gatavāki.
-Kanādas izlasi jūs pārsteidzāt pamatīgi. Spēles sākums bija izcils, bet turpinājumā kaut kur pagurāt un beigās sagrāve. Kāpēc nenoturējāt rezultātu?
-Pirms spēles treneri teica, ka Kanāda ir liela valsts un viņus nevajag respektēt. Jāiet laukumā un jākož kājā, jāmēģina paņemt to, ko varam. Vienalga, ja kas nesanāk, jāiet cīnīties līdz galam. Pēc pirmās trešdaļas mēs uzvarējām ar 3:2. Atnāca otrais periods, godīgi, es pat nezinu, kas notika, ka ielaidām piecus vārtus septiņu minūšu laikā. Pēc tam spēle atkal bija līdzīga. Nebūtu tās septiņas minūtes, tad spēle būtu līdzīga. Hokejā tā nenotiek, visas minūtes skaitās.
-Pēc spēles nebija vilšanās, ka gala rezultāts ir graujošs?
-Treneris izdarīja pietiekami labu darbu. Tā bija pirmā spēle, tie bija kanādieši, vienkārši jāaizmirst un jāgatavojas turpmākajām spēlēm.
-Nākamajās spēlēs arī rādījāt labu sniegumu, bet spēles rezultāti bija nelabvēlīgi.
-Labi spēlējām, bet veiksme nebija mūsu pusē.
-Turnīra laikā pie tevis nāca skauti?
-Čempionāta laikā spēlētāji nedrīkst kontaktēties ar spēlētājiem. Taču pēc turnīra interese tika izrādīta. No NHL bija viena - Sanhosē "Sharks", bet no junioru komandām bija daudz piedāvājumi.
-Pienāca 27. jūnijs, kad ar 130. numuru tevi izvēlējās, mums labi zināmās haizivis. Kur atradies tajā brīdī?
-Mājās pie datora sēdēju. Sazinājos ar Mārtiņu Dzierkalu, viņš teica, ka par viņu interesējās 10 komandas. Domāju, ka nav ko iespringt, ja man tikai viena komanda. Sekošu līdzi, skatīšos un nebūs mans uzvārds. Sēžu un dzirdu lejā, ka mamma bļauj: 130. numurs. Skrēju lejā un sapratu, kas noticis. Prieks bija ļoti liels, visu vakaru telefons tik skanēja. Nevarēju atbildēt vienam, kad trīs jau bija uzrakstījuši. Apsveikumi vairāk kā dzimšanas dienā.
-Kurš bija pirmais cilvēks no "Sharks" komandas, kas sazinājās ar tevi?
-Man rakstīja skauts un teica, ka sazināšoties ar komandu. Ar mani sazinājās pēc drafta ceremonijas.
-Jaunais posms sākās ar jauno spēlētāju attīstības nometni Sanhosē, kopā ar vēl diviem latviešiem. Kā bija doties uz nometni?
-Jutos labi, ka blakus ir vēl divi latvieši. Sākumā tu neko nezini, un nebija tā, ka jāmeklē draugi. Tāpat runājāmies ar visiem, beigās jau nesēdējām kopā tikai latvieši. Visi bija draudzīgi čaļi, nevaru sagaidīt, kad satikšu viņus nākamreiz. Visi hokejisti neielidoja vienlaicīgi, tāpēc halli apskatījām atsevišķi. Tāpat nebija daudz ko rādīt - ģērbtuve, atpūtas telpa, vēl kāda telpa. Satikām treneri no AHL komandas, kas nometnes garumā mūs trenēja. Treneris bija labs, dažreiz varbūt pateica, kādu stingrāku vārdu.
-Ziemeļamerikas hokejs atšķiras no Eiropā rādītās spēles. Treniņi arī noteikti norit citādāk. Kāds bija treniņu process?
-Viņi dažas lietas dara citādāk nekā mēs. To, ko mēs esam mācījušies kopš bērnības, viņi mēģina pārveidot pa savam prātam. Apguvu jaunus vingrinājumus slidošanā. Uzzināju, ka kājas nevarēja krustot tik daudz. Mums kopš bērnības māca - kājas ir jākrusto. Domāju, ka pareizi ir gan tā, gan tā. Man patīk iemācīties jaunas lietas.
-Kur viņi vairāk lika uzsvaru - zālē vai uz ledus?
-Zālē ne pārāk viņi iespringa, bija jāpilda testi. Uz fizisko sagatavotību netika likts liels uzsvars. Vairāk tikām mācīti uz ledus, kādas gudrības slidošanā.
-Pašam bija kāds pārsteiguma brīdis vai izbrīns par kaut ko?
-Kopumā, viss komplekss bija neliels pārsteigums, jo viss ļoti labi izskatījās. Lielajā hallē, protams, laukums milzīgs un ģērbtuve laba. Mēs ģērbāmies viesu ģērbtuvē.
-Kāds hokejists no "Sharks" komandas bija jūsu redzeslokā?
-Trenažieru zālē strādāja Brents Bērnss, Patriks Marlo un Melkers Kārlsons. Dažreiz pasveicināja mūs, kā jau amerikāņiem pieņemts. Runāt ar viņiem nesanāca, tik apsveicināties. Viņi bija aizņemti.
-"Sharks" komandā jau ir spēlējuši divi latvieši. Vai kāda atmiņas liecība no Sanda Ozoliņa un Artūra Irbes ir palikusi hallē?
-Zālē bija katra gada komandas kopbildes, tur varēja paskatīties.
-Nometnē, savā starpā aizvadījāt arī spēli, kā bija spēlēt astoņu tūkstošu cilvēku priekšā?
-Ko tādu es nebiju pieredzējis. Iesildīšanās laikā tu mētā pa vārtiem un astoņi tūkstoši skatītāju ir visapkārt. Līdzjutēji bija ar plakātiem, Latvijā tā nav. Vieglāk skriet, kad fani dzen uz priekšu. Mēs bijām septiņi aizsargi, kuri visu laiku rotēja. Pārsvarā nometnē bija hokejisti, kuri bija draftēti iepriekšējos gados. Tie hokejisti drošāk jutās uz laukuma. Neteikšu, ka man bija panika vai kokainas rokas. Varēja redzēt, ka viņiem tas nebija nekas īpašs, atbrīvotāk spēlēja.
-Pēc nometnes kāds no organizācijas runāja par pavadīto laiku un turpmākajiem plāniem?
-Viņi teica, ka vēlās, lai es ierodos uz rookie camp. Šogad es nevarēšu, jo spēlējot USHL nedrīkst braukt uz nometni.
-USHL komandu tev sarunāja "Sharks" organizācija?
-"Sharks" tikai atzina komandu. Ar komandu sakontaktējās mans aģents.
-Esi jau paskatījies, kur atrodas Waterloo pilsēta?
-Lauku pilsēta, nav ļoti liela. Kartē tā ir, par to man prieks. Grūti būs pārcelties no Rīgas uz lauku vidieni (smejas).
-Mērķus sev esi uzstādījis gaidāmajai sezonai?
-Sākumā tikt komandā, jo uz nometni dodas 35 cilvēki. Visi jau nemaz netiek sastāvā. Pirmais mērķis man ir tikt komandā, tad jāskatās, kur tālāk iet. Darīšu visu, lai spēlētu "Sharks" komandā.
