Par skeitborda pirmsākumiem uzskata pagājušā gadsimta 50. gadu beigas. Toreiz Kalifornijas (ASV) sērferi (tie, kas sērfo ūdenī) nolēma, ka sērfinga dēlim vajadzīgs brālis, ar kuru varētu braukt pa cietu virsmu. Sākotnēji šo jauniešu aizraušanos dēvēja par trotuāru sērfošanu. 1965. gadā pat notikka pirmās skeitborda sacensības, taču skeiterus ne pārāk cienīja, jo viņu aizraušanos uzskatīja par veselībai un dzīvībai bīstamu. Satraukušies vecāki dēļus bērniem vairs nepirka. Popularitāti skeitbords atguva 70. gadu vidū, kad metāla ritenīšus nomainīja gumijveida. Nu dēlis bija vieglāk vadāms un drošāks. Turpmākajos gados skeitborda popularitāte te pieauga, te mazinājās, bet dēļu ražotāji meklēja arvien jaunus risinājumus un materiālus skeitu ražošanai.
Pirmie skeitborda entuziasti pie mums parādījās 1979. gadā, bet pirmās sacīkstes tika noorganizētas 1983. gadā. Jau nākamajā gadā rūpnīcā "Sarkanā zvaigzne" sāka masveidā ražot Ripo skrituļdēļus, un tas ļāva šim sporta veidam iegūt popularitāti jauniešu vidū. Drīz vien sacensības notika regulāri. Mūsdienās dēļus izgatavo no koka (parasti no kļavas) vai mākslīgiem materiāliem. Dēļa apakšējais mehānisms ir no alumīnija vai cita metāla, bet ritenīši ražoti no gumijai līdzīga materiāla.
______________________________________________________________________________________________
Braukšanas stili: Skeiterus iedala triju veidu braucējos: regular - brauc ar kreiso kāju pa priekšu un atsperas ar labo; goofy - brauc ar labo kāju pa priekšu un atsperas ar kreiso; mongo - atsperas ar "priekšējo" kāju, pašam stāvot dēļa pakaļgalā. 
