Stāsts par vēlmi mainīties. Iepriekšējā daļā palikām pie tā, ka Latvijā sākās krīze. Arī man nebija darba, uz zāli vairs negāju, uz augstskolu arī ne, sēdēju mājās. Šī būs 2. daļa. Pirmā ir šeit:
http://spoki.tvnet.lv/sports/Ka-man-gaja-ar-merki-uztrenet-sevi/678448
Lai vai cik omai ir maza pensija – savu mīļo mazdēlu, mazo parazītu ar cepumiem vienmēr pabaros. Biju visai neapmierināts ar situāciju un kā visas lietas iet. Negribās īsti par to visu domāt, tāpēc arvien biežāk laiku pavadīju naktsklubos, darīdams daudz dažādu muļķību. Mēs visi esam darījuši lietas, ar kurām pēc tam nelepojamies. Es arī un diezgan lielā vairumā. Kopumā diezgan nožēlojams paskats. Tas jau neko neatrisina, tik no rīta pamostoties ir vēl lielāks riebums un paģiras. Bija laiks kaut ko mainīt.
Mazliet saņēmos, nometu kādus 15 kg liekā svara, trenējoties mājās un ievērojot ēšanas principus. Atradu arī darbu – nebija mans sapņu, bet kaut kā jādzīvo ir. Biju viens no tiem, kas zvana pie tavām durvīm un piedāvā pašu izdevīgāko interneta un kabeļtelevīzijas piedāvājumu. Patiesībā tas ir jautrāk kā varētu iedomāties. Joprojām katru nedēļas nogali tā ne pa jokam ietusēju. Biju biežs viesis „Jameson” un „Ed Hardy”. Ballīšu dzīvnieki zinās, kas tās par iestādēm. Apterpartiji, kur notiek pati lielākā černuha. Pēc tam pamosties, galva sāp. Man personīgi morālās paģiras bija daudz lielākas. Galvā nāca visādas jocīgas domas. Tēvam bija līdzīgas, tikai daudz trakākas problēmas ar grādīgajiem, kas viņam sabojāja dzīvi, attiecības ar ģimeni un beigu beigās noveda arī kapā. Tas ir atsevišķs visai skumīgs stāsts, bet ne par to ir šis raksts. Man bija visai skaidrs, ka eju pa to pašu taciņu. Milzīga bija vēlme mainīties. Vērst visu par labu. Bet nezināju ar ko sākt.
Nolēmu ļoti cītīgi pievērsties treniņiem, jo zināju, ka tie prasa ļoti lielu disciplīnu. Līdz ar to nebūs vietas dzerstiņiem. Atradu citu darbu veikalā, kur bija noteikts darba laiks – tas, starp citu, arī palīdz ieiet ritmā – ne kā kabeļtelevīzijas pārdevējam. Ar laiku aizvien vairāk un vairāk aizrāva treniņi. Sāku cītīgi meklēt informāciju ko un kā darīt. Nekādu lielo noslēpumu jau nav – viss ko var darīt ir regulāri trenēties un pareizi ēst, ja nelieto anaboliskos steroīdus. Tajā brīdī man gan likās, ka ir kaut kas īpašs – kāda superprogramma, par kuru zin tikai retais. Diezgan muļķīgi, bet tā bija. Ļoti cītīgi ievēroju režīmu. Gulēt centos iet ne vēlāk par 22:30. Katru dienu man ir 6 ēdienreizes un katrā daudz olbaltumvielas. Manus pusdienu traukus darbā sauca par piramīdu. Parasti paika bija līdzi vairāk kā visiem pārējiem kolēģiem kopā. Un man ļoti tas patika – ēdot veselīgi un trenējoties pašsajūta ir daudz labāka kā pēc trakām balītēm. Citu cilvēku reakcijas bija visdažādākās – kā jau ar visu, kas ir ārpus standarta un normas. Daži nesaprata priekš kam tas vajadzīgs un kas tas par stulbumu, citam bija pilnīgi vienalga, kāds smējās, bija arī kas atbalstīja, bija, kas apskauda. Man arvien mazāk sāka uztraukt, ko citi runā, jo bija mērķis, bija progress un bija prieks.
Tajā laikā uzgāju Grega Plita (populārs fitnesa modelis ASV) mājaslapu. Viņam ir diezgan neviennozīmīga slava fitnesa aprindās. Daudziem pieredzējušiem trenažieru zāles guru viņš nepatīk, jo uzskata, ka tādu formu kā viņam uzturēt visu gadu nav iespējams nelietojot steroīdus. Un jauniņajiem stāsta, ka nelieto, līdz ar to pārdod neīstu ilūziju par to, ko var sasniegt. Lai vai kā tur ir patiesībā, man viņa informācija saitā ļoti noderēja. Viņš māk lieliski motivēt - nospraust mērķi un nepadoties nekad, kamēr tas sasniegts. Pievienoju viņa video ar cilvekiem, kas ir viņa saitā un sasnieguši kādus rezultātus.
Arī man aizvien vairāk un vairāk draugi un paziņas sāka jautāt pēc padoma kā tikt vaļā no punča, kā uzaudzēt muskuļus. Ir patīkami, ka vari būt noderīgs un palīdzēt. Pamazām sāku filmēt dažādus video. Uztaisījām arī fotosesiju – tas gan bija jautri. Liels ir gandarījums, kad beidzot esi ne tikai apņēmies, bet arī sasniedzis savu mērķi. To, kas tev pašam ir nozīmīgs. Par to, kas notika tālāk nākamajā – noslēdzošajā daļā rītdien.
M.Vētra savulaik ir teicis: "Dzīve ir īsa. Prātīgs cilvēks to zina. Ik prātīgam ir savs dzīves mērķis, ja ne uzdevums, un, lai to sasniegtu īsajā dzīves laikā, viņš brauc pa vistaisnāko šoseju, bez lūzumiem un bez apkārt skatīšanās." Cienu cilvēkus, kas pēc iztrakošanās spēj atjēgties un sasniegt iecerēto. Lai Tev veicas!
Malacis. Cienu Tavu darbu un apņēmību. Vienreiz mēģināju izdarīt ko līdzīgu - nesanāca - pietrūka gan zināšanas, gan pašdisciplīna. Janvāri sākšu otro reizi - līdz uzvarai.
Bet ja tā nopietni, tad malacis.
