Kā man gāja ar mērķi - uztrenēt sevi pieklājīgā, fiziskā formā.29

Labāk veicās šahā. Tas arī skaitās sports. Ātri iekļuvu skolas komandā, kur bija pārsvarā 4-5 gadus vecāki jaunieši un izcīnījām 7. vietu Latvijā, ja pareizi atceros. Tāds mazliet cietis, bet atradu arī vienu no diplomiem. 

Vairākus gadus trenējos Taekvondo līdz mainīju skolu. Tur man savā svara kategorijā negāja pārāk spoži. Centos izvairīties no sacensībām, cik vien varēju. Kopējā bilance 2 zaudējumi un 2 cīņās. Tas nav brīnums, jo pretī pārsvarā nāca garāki vai spēcīgāki puiši. Kad vajadzēja iziet sporta dispanceru, lika uzkāpt pa „zviedru sienu” iekārties pievilkšanās stienī ar zodu virs stieņa un turēties maksimāli ilgi. Man izdevās vien dažas sekundes. Un, kad mums mērīja, cik daudz ir tauku organismā ar kaliperu (tā ir tāda procedūra, kur atvelk ādu un ar speciālu aparātu mēra, cik biezs ir zemādas tauku slānis), citi treniņu puikas teica: „Paskaties, cik viņam bieza āda”. Treneris vien pasmaidīja. Beigu rezultāts bija tāds, ka fiziskie rādītāji ir zem vidējiem, toties tauku daudzums gan ir palielināts. 

Mazajās klasēs mani gan neuztrauca, ka biju tāds mazs apalītis. Vairāk tas sāka traucēt, kad nāca pamatskolas beigas un vidusskolas sākums. Tas ir brīdis, kad sāk patikt meitenes. Ir čaļi, kas izskatās briesmīgi, bet pārliecība par sevi viņiem ir lielāka par lielo ķīnas mūri. Es nebiju no tiem, un pašpārliecinātība ļoti trūka. Negribēju būt vairs tusnīts, tāpēc sāku ļoti maz ēst un rezultātā svars nokritās līdz aptuveni 57kg. Priekš meitenes jau nebūtu nekas traks, bet man gribējās būt lielākam un stiprākam, tāpēc 17 gados pirmo reizi aizgāju uz svaru zāli. Žēl, ka nav tā laika foto no trenažieru zāles. Tas bija tik sen, ka man bija telefons nokia 3310. To varēja droši mest pret sienu un čūskiņu kapāt uz nebēdu, bet bildēt gan nevarēja. Treneris iedeva programmu un viss sākās. Atceros, kā šodien spiešanā guļus visus 4 piegājienus pa 8 reizēm ar 25 kg svaru stieni uztaisīt nevarēju. Stienis arī gāja ņigu ņagu – no malas izskatās kā airēšana ne spiešana guļus. Man uzreiz iepatikās. Pārvarot sevi, pēc treniņa sajūta ir neaprakstāma – kā pēc labi padarīta darba. Ilgākā laikā kļūsti spēcīgāks un pieaug muskuļu masa. 

Pirmajā gadā pieliku kādus 10-12 kg, otrajā vēl kādus 7-8 kg. 25kg stienis arī likās tīrais nieks – tiku līdz aptuveni trīs reizes lielākam. Biju aizrāvies – lasīju daudz žirnālus par tēmu. Pat izgāju trenažieru zāles instruktora kursus 12. klasē un pieņēma mani turpat arī strādāt. Pa vakariem pieskatīju vai zālē kāds netaisa vingrinājumus ar veselībai bīstamu formu. Pats trenējos kārtīgi, bet ar uzturu gan bija kā bija. Kaut kā nelikās man tas tik nozīmīgi. Jā, centos ēst vairāk gaļas – vistas fileju utt. Bet tāda kārtīga režīma nebija. Pēc treniņa pa taisno uz Mcdonaldu bija diezgan standarta parādība. Strādāju zālē līdz pabeidzu skolu un aibraucu prom uz Angliju. Tad zālīte vairs nebija prioritāte, trenējos, un puslīdz uzturēju sevi formā.

 Atgriezos no Anglijas mājās. Pēc kāda laika treknie gadi bija cauri un sākās krīze. Man personīgi pēc bildes izskatās, ka tie bijuši treknie, bet patiesībā tā nebija. Kāpēc pieņēmos liekajos kilogramos un kā ar to  tiku galā ir atsevišķs stāsts un lai šie raksti nebūtu pārāk gari par to būs nakamajā daļā rītdien.