Pēdējo gadu laikā esmu ieguvusi kādu ļoti svarīgu atziņu-atsakoties no kaut kā, kas nav mums vajadzīgs un nevairo prieku, mēs tikai iegūstam un topam brīvi. Par to arī šis raksts- par manu ceļu uz brīvību.
Markusa Kristofera Bīverhauzena dienasgrāmata: http://spoki.tvnet.lv/profils/MKBiverhauzens
Seko un uzzino kad pievienoju jaunu rakstu, vai vienkārši iedvesmojies: https://twitter.com/MKBiverhauzens
Dārgais Draugs,
Stāsts laikam jāsāk ar to, kā es dzīvoju līdz devītajai klasei – pie omītes, laukos. Un visiem ir ļoti labi zināms, kā omītes mīl pabarot savus mazbērniņus- ar visu to labāko viņu skatījumā, protams, arī gaļu jeb dzīvnieka līķi.
Laukos cilvēkiem ir cits dzīves veids. Veģetārisms pilnīgi neiederas tipiskajā lauku dzīves stilā. Parasti lauku ļautiņi audzē lopiņus, nereti arī iemīļo tos, bet beigu beigās tie tik un tā nonāk uz vakariņu galda..
Jau agrā bērnībā mani piemeklēja gadījums, kas lika padomāt par ētiku, sakarā ar gaļas iegūšanu un lietošanu, tad es vēl pat nezināju, ka cilvēki var arī neēst gaļu un dzīvot citādi. Tātad- mūsu ģimene audzēja dažādus lopiņus, arī kazas..Un vienai no kaziņām mēs visi bijām ļoti pieķērušies- tā bija ļoti jauka un interesanta. Es vispār savu agro bernību pavadīju rotaļājoties ar kazlēniem, vēroju kā izaug arī viena, tik ļoti mīļā kaziņa.. Drīz viņas vairs nebija. Es jautāju- kāpēc tā notika? Kāpēc, ja mēs visi taču bijām iemīļojuši šo radību, vai tad nevarējām to audzēt prieka pēc? Nē, tā tas bija iekārtots – lai cik ļoti lopiņu iemīli- tas Tavā kūtī ir nonācis, lai to tikai izmantotu- priecātos par to, kad tas aug, iemīļotu, un beigu beigās, iespļautu tam sejā, vienkārši nogalinot to, lai apēstu. Manī mita neizsakāms sašutums, tomēr es biju pārāk mazs, lai pretotos tam, kas bija iekārtojies mūsu ģimenē- gaļa, kā pilnīgi nepieciešams, ierasts pārtikas produkts.
Tātad, notikums bērnībā, lika man padomāt, tomēr līdz pat devītajai klasei, kad dzīvoju pie omītes, es biju īstens gaļas ēdājs, taču tad tas sāka mainīties..
Pienāca koju laiks. Lai koju ledusskapī gulētu līķītis, tas ir jānopērk veikalā vai jāatved no mājām. Es biju parāk slinks, lai kaut ko vestu vai pirktu, jo tad būtu jādomā, kā šo līķīti pagatavot, bet no gatavošanas es neko nesaprotu. Ome šādus ”sarežģītos” gaļas ēdienus pagatavoja manā vietā. Jāpiemin, ka mani kojās iedēvēja par ”katastrofu virtuvē”, tapēc gatavošanas pienākumus vienmēr uzņēmās kāds cits, bet es izdarīju, kaut ko par to vietā.. Man paveicās ar ļoti prasmīgiem istabiņas biedriem, kas gaļas un gatavošanas jautājumu uzņemās uz sevi, bet man par to bija tikai jānomazgā trauki.
Vispār, nekad nav bijis tā, ka man šie līķi, neizsakāmi garšotu, tas drīzāk bija pieradums un sabiedrības neizglītotība šajā jautājumā, uzspiežot to, ka bez gaļas dzīvot nevar. Tad es vēl nenojautu, cik ļoti viņi maldās..
Bet pie stāsta- drīz vien mans slinkums (un paldies viņam), ņēma virsroku un es izdomāju- kāpēc gan man būtu jāmazgā trauki, lai ēstu gaļu, ja var taču nemazgāt un neēst?!
Un tā sakās lielās pārmaiņas..
Gaļu sāku lietot pavisam reti un ievēroju- pēc gaļas ēšanas kaut kā jūtos smagi un pat garastāvoklis mainas uz slikto pusi, turpretī, kad neēdu gaļu ilgāku laiku, es jūtos vieglāks, brīvāks, priecīgāks.
Es gribēju uzzināt, kas slēpjas aiz vārda ”veģetārisma ideja” un tikai tad, kad to pamatīgi papētīju, sapratu, kāpēc bez gaļas dzīve ir daudz labāka un brīvāka. Galvenais ir apzināties, kapēc līķus ēst nav labi, izprast to, ko patiesibā šī šķietami nevainīgā gaļas ēšana nozīmē un, ko tas nodara mums. Tad ne mirkli neienāks prātā doma – ”ai, kā sakārojās vistiņa”, jo zināsi, kas viss aiz tā slēpjas.
Ar cieņu,
M. K. Bīverhauzens.
27.04.2013. 12:00 p.m.
